Tomēr ģimenes biznesam ir savas nianses - te būtiska ir vienota virzība uzskatos un redzējumā par uzņēmuma attīstības perspektīvām. «Ja mājās kādreiz esam strīdējušies, tad tikai par darbu, bet tie nekad nav bijuši stratēģiskie jautājumi, vairāk sīkumi. Viss būtu citādi vai nebūtu nekā, ja ne sievas Lindas ieguldītais - kafejnīcā viņa ielikusi sirdi un dvēseli,» uzsver Arnis Ābelītis. Linda Ābelīte ir uzņēmuma valdes priekšsēdētāja. Ābelīšu ģimene ir no tiem uzņēmējiem, kuri papildu līdzekļus sava biznesa attīstībai nav aizņēmušies.
Bez mikroviļņu krāsns
SIA Kūriņš dibināta 1993. gadā, un, spriežot pēc to jūrmalnieku atsauksmēm, kuriem prasības pret kafejnīcas pakalpojumiem galvenokārt saistītas ar vienmēr svaigu, garšas buķetes ziņā latvisku un baudāmu ēdienu, turklāt ievērojama apmēra porcijās, šī kafejnīca Jūrmalas pilsētā unikāla ar to, ka vairāk nekā 20 gadu garumā apmeklētājus nav pievīlusi. Pat neraugoties uz to, ka ziemā maz apmeklētāju, jo, kā izsakās Arnis Ābelītis, «pusmiljons mūsu valsts iedzīvotāju ceļ citu valstu labklājību», un arī neraugoties uz to, ka savukārt vasarā brīvdienās labos laikapstākļos te nākas apkalpot vismaz 500 cilvēku dienā.
Uzņēmējs gan neslēpj - dažkārt kafejnīcas viesi, šādās dienās ilgāk gaidot pasūtīto ēdienu, ir pauduši neapmierinātību, bet tāpēc pavārus viņš nesteidzina strādāt ātrāk, tas nozīmētu - arī paviršāk. Mikroviļņu krāsns Kūriņa virtuvē nekad nav bijusi, uzsver A. Ābelītis. Jūrmalnieki zina, ar ko rēķināties, - ja saulainā sestdienas pusdienlaikā grib savā šķīvī redzēt uz oglēm ceptu sālītu siļķi, kafejnīcas firmas ēdienu Ragana vai svaigi ceptas reņģītes, jāgaida būs. Tikmēr var iziet pastaigāties gar jūru.
Daudz drūmāka aina - ja salīdzina ēdiena kvalitāti - ir jūrmalciemos tūlīt aiz Kauguriem Kolkas virzienā. Var tikai minēt, kāda te ir daža laba ēdināšanas uzņēmuma biznesa virzības stratēģija, ja uz smalka restorāna statusu pretendējoša iestāde soļankas vietā piedāvā aizvakardienas rasolu, sakratītu ar kečupu un sajauktu ar verdošu ūdeni, bet citā kafejnīcā zināmu dzērienu ietekmē oficiante tik tikko spēj pierakstīt pasūtījumu. Šādi krodziņi ilgstoši nepastāv, tos slēdz jau ziemas sezonā, un pareizi vien dara, jo otrreiz atgriezties tajos nepiespiestu pat visizteiksmīgākā bada sajūta. Tad jau garšīgāk būtu apēst pusklaipu rupjmaizes.
Tāpēc uz Kūriņu paēst vai ieturēt svētku pusdienas brauc arī no Lapmežciema, Ragaciema, Majoriem, Rīgas un Jelgavas. Ļoti daudz ir Kauguru iedzīvotāju, arī dažādu tautību atpūtnieku no Jaunķemeru sanatorijām - publika dažāda, ar atšķirīgu maksātspēju. Kā smej A. Ābelītis - šad tad vakaros, skatoties televīzijas pārraides, varot ekrānā redzēt savus pusdienlaikā paēdinātos klientus. Viesu grāmata kafejnīcai ir bieza, bet visaizkustinošāk reaģējuši apmeklētāji, kuri šogad te svinējuši pareizticīgo Ziemassvētkus un pēc vakariņām aicinājuši saimniekus nofotografēties kopā ar viņiem.
Kūriņa†saimnieki netiecas izmantot reklamēšanās iespējas, jo par labāku atzīst reklāmu, kas ceļo no mutes mutē, un šāds princips esot attaisnojies. Arī ēdienkarti negrasās paplašināt, iekļaujot tajā kādus īpaši veselīgus ēdienus vai speciālas diētiskās maltītes, jo uzskata to par pārejošu modes tendenci. Taujāts, kas pašam savā virtuvē garšo vislabāk, A. Ābelītis nosmej - Piebalgas alus un asinsdesa. «Pie mums 90% ēdienu tiek gatavoti tikai tad, kad tos pasūta. Ēdienam jābūt kā pašam sev gatavotam un vienlaikus - speciāli klientam. Kafejnīcu biznesā vissvarīgākais ir panākt, lai apmeklētājs vēlētos atgriezties vēlreiz,» uzskata A. Ābelītis.
Pašplūsmai neļāvās
Kūriņa saimnieki uzskata - jūras tuvums un kūrortpilsētas statuss ir pateicīgi nosacījumi, lai, sākot darbību ēdināšanas nozarē, saredzētu perspektīvu attīstībai. «Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā tirdzniecības struktūra bija sabrukusi, Jūrmalā nekā nebija. Tā kā pats esmu beidzis pavārskolu Dubultos, pēc tam Rīgas Tirdzniecības tehnikumu, manā un māsas ģimenē radās ideja veidot savu uzņēmumu. Apvienojāmies četri cilvēki,» ģimenes uzņēmuma dibināšanas pirmsākumus atminas A. Ābelītis un turpina: «Mana sieva Linda tolaik bija mājsaimniece, bet tagad varu teikt - viņa ir Kūriņa sirds un dvēsele. Es - vairāk kā vagars, bet Linda kā zibensnovedējs starp mani un citām personām, darbiniekiem. Patiesībā mēs abi ar Lindu uzņēmumā esam ielikuši sirdi un dvēseli, tāpēc arī esam noturējušies tik ilgi.» Jāpiebilst, ka pēc profesijas A. Ābelītis ir pavārs.
Toreiz, XX gadsimta 90. gados, Ābelītes atjaunojuši viņiem piederošo denacionalizēto 35 kvadrātmetrus lielo privātīpašumu Kaugurciemā jūras krastā. Pirmajos gados strādājuši tikai vasaras sezonā, pat virtuves faktiski nav bijis. Mazā krāsniņā cepuši picas, grauzdiņus un klientiem piedāvājuši alu un saldējumu. Arnim pamatdarbs bijis saistīts ar apsardzes pakalpojumiem, arī Arņa māsai un viņas vīram bijis cits ienākumu avots algotā darbavietā. Līdzekļus, lai sāktu biznesu, viņi nav aizņēmušies, pat automašīnu tāpēc nav pārdevuši - cik rocības bijis, ar to iztikuši. Arnis atceras, ka ar māsas veco zaporožecu vai sievas vecāku žigulīti braucis pēc alus un saldējuma uz Rīgu, stundām stāvējis garās rindās alus darītavā un piena kombinātā, lai iegādātos produktus, ko piedāvāt saviem klientiem. «Mūsdienās loģistiku salīdzināt ar to, kas bija 90. gados, nevar, tagad atliek tikai piezvanīt, un tev pievedīs klāt jebkādu preci, ko vēlēsies,» situāciju raksturo A. Ābelītis.
Sākumā Arnis pats stāvējis pie plīts, līdz sapratis, ka virtuves darbus un organizatoriskos pienākumus nevar apvienot. Darbā pieņēmuši pavārus, viesmīļus, sākuši attīstīties un iztikuši bez reklāmas, izmantojuši vien telefongrāmatas Zaļās lapas iespējas. «Tur visi lika informāciju par saviem uzņēmumiem,» piebilst A. Ābelītis. Viņš uzskata - kafejnīcu biznesu ir viegli sākt, bet grūti noturēties: «Pirmais uzrāviens ir labs, bet tas jānotur. Tāpēc pašam ir jābūt klāt procesā, nedrīkst samierināties ar neprecizitātēm vai kļūmēm.»
Valda uzskats - tieši neliela, kompakta ēdienkarte liecina par produktu svaigumu, kvalitāti. A. Ābelītis tam piekrīt: «Nav jēgas ledusskapī salikt lielu produktu daudzumu, kas tur vienkārši stāv. Par laimi, nu jau šāda prakse, tāpat kā ēdienu atkārtotas uzsildīšanas tradīcijas, ēdināšanas uzņēmumu nozarē iet mazumā, jo tā ne par ko labu neliecina. Ilgtermiņā, šādi darbojoties, nevar noturēties.»
Labu darbinieku trūkst
1998. gadā krodziņā Kūriņš notika paplašināšanās - tika izbūvēta izmantošanai vasarā piemērota 100 kvadrātmetru plaša apmeklētāju zāle. Pirms pāris gadiem tā tika nosiltināta. Pašlaik zālē ir vieta aptuveni 50 apmeklētājiem vienlaikus, ir ierīkots stūrītis ģimenēm ar mazuļiem. Arņa dzīvesbiedre Linda parūpējusies par interjeru - pat sedziņas uz galdiem ir pašas tamborētas. Te notiek arī dzīvās mūzikas vakari.
Vasarā, kad apmeklētāju visvairāk, virtuvē strādā pieci pastāvīgi nodarbināti pavāri, savukārt par virtuves palīgstrādniekiem un viesmīļiem uzņēmumā papildus tiek piesaistīti vidusskolas vecāko klašu skolēni - kopumā strādā vidēji 10 algotu darbinieku. A. Ābelītis neslēpj - atrast labus darbiniekus joprojām nav viegli. Virtuves palīgstrādniekiem tiek uzticēts, piemēram, cept grauzdiņus, frī kartupeļus, rīvēt, griezt produktus, sadalīt porcijas. «Pieredze tam nav vajadzīga, galvenais, lai cilvēks gribētu strādāt. Noslēdzam līgumu un gribam, lai strādātu atbilstoši prasībām un atalgojumam, tomēr daudzi uzskata, ka viņiem ir tikai tiesības, bet pienākumu nekādu. Ir bijuši viesmīļi, kas nostrādā pusi dienas un aiziet. Vasarā tādi jaunieši gadās vismaz pieci. Arī labus pavārus atrast ir grūti,» atzīst A. Ābelītis un piebilst, ka CV šajā jomā nav svarīgākais rādītājs, apmēram nedēļas laikā jau ir iespējams novērtēt darbinieka profesionālās spējas un rakstura īpašības.
Siltajā gadalaikā blakus Kūriņam saimnieki uzstādījuši pludmales volejbola tīklu un batutu bērniem. Ir arī seši katamarāni, kurus kafejnīcas apmeklētāji var nomāt. Tiesa, šāda paplašināšanās notikusi konkurences radītu apstākļu dēļ. «Tas notika piespiedu kārtā. Pilsētas domē īsti nebija sakārtoti juridiskie jautājumi, un vienu gadu tieši mūsu kafejnīcai priekšā pludmalē uzcēla telti cita kafejnīca. Tāpēc tagad katru vasaru paši īrējam šo vietu pludmalē. Tajā iekārtojām vasaras terasi un aktīvās atpūtas zonu,» paskaidro A. Ābelītis un turpina: «Īsti tā mums nav vajadzīga, jo klapatu līdz ar to ir daudz vairāk. Nopelnīt var, tomēr daudz atkarīgs no laikapstākļiem sezonā. Ar to tagad vasarā nodarbojas mūsu vecākais dēls.»
Iztikuši bez kredītiem
Uzņēmējs ir gandarīts, ka visus šos vairāk nekā 20 gadus SIA Kūriņš attīstībai kredīti nav izmantoti. «Ņemot kredītu iekārtām, aprīkojumam, uzņēmums var attīstīties ātrāk, taču šī nauda ir jāatdod, un tādi krīzes periodi, kā Latvijā bija 2009. gadā, ietekmē uzņēmējdarbību. Arī mūsu uzņēmumā bija periods, kad apsvērām iespēju ņemt kredītu, taču esam konservatīvi. Labāk visu mēģinām izdarīt saviem spēkiem,» saka A. Ābelītis.
Taujāts, ko pašlaik darītu citādi, ja vēlreiz sāktu šo biznesu, A. Ābelītis mirkli aizdomājas: «Tagad gan bez kredīta neiztiktu. 90. gados bija vienkāršāk atvērt kafejnīcu, tagad ir augušas prasības - gan no valsts, gan Eiropas Savienības puses.» Piemēram, Pārtikas un veterinārā dienesta prasības ēdināšanas uzņēmumam A. Ābelītis uzskata par atbilstošām, taču teic, ka nākas saskarties arī ar nevajadzīgiem pārspīlējumiem citās jomās. Arī nodokļu slogs ir gana smags.
Reiz Valsts ieņēmumu dienests, automātiski veicot aprēķinus, uzņēmējam aizrādījis, ka vidējā alga viņa kafejnīcā strādājošiem neatbilst vidējam atalgojumam šajā nozarē. «Tas bija pēc vasaras sezonas, kad uz kafejnīcu noteiktas stundas nāca strādāt lielākā daļa darbinieku, kas bija skolēni, studenti. Viņi nestrādāja pilnu darba dienu, viņiem nebija atbilstošas kvalifikācijas. Šādi jautājumi papildus prasa nevajadzīgu izskaidrošanos,» norāda A. Ābelītis.
Viņš uzskata, ka uzņēmējdarbības sekmēšanai būtisks ir pašvaldības atbalsts: «Svarīga ir pašvaldības ieinteresētība, lai tās teritorijā rastos vairāk uzņēmumu, kas ražo, tirgo, sniedz pakalpojumus, lai tā piesaistītu vairāk cilvēku un šādi iegūtu noteiktus nodokļu procentus. Tas ir virziens, kurā būtu jāstrādā.»