Startēja rekordliels gājēju skaits, bet finišēja tikai nedaudz vairāk nekā puse - no 273 puišiem - 170 un no 298 meitenēm, kas sāka pārgājienu - 158. Lielākā daļa izstājās pēc pirmās diennakts jeb 62 km Mērsragā, kur bija otrā nometne. Par savām sajūtām un piedzīvoto stāsta trīs meitenes, kas nogāja visu BK Kolka-Dubulti (136 km 55 h) pārgājienu - Beāte Goba, Diāna Štima un Agate Korta.
Kā jums radās šāda traka ideja?
Beāte. Sociālo tīklu spēks. Manos draugos laikam ir superaktīvi cilvēki, kas piedalās dažādās avantūrās, un, tā kā sekoju līdzi arī Mārtiņa Zvīdriņa (pasākuma organizators) gaitām, tad pārgājiens burtiski sameklēja mani. Jau sen sapņoju par Santjago ceļa pievarēšanu (vismaz kādu daļu), tāpēc šo iespēju izmantoju kā mini ģenerālmēģinājumu.
Diāna. Ieraudzīju Facebook lapā, sadaļā Pasākumi, ka mana draudzene Beāte ir uzspiedusi Kolka-Dubulti pārgājienam Going, un sapratu, ka es arī gribu piedalīties šajā avantūrā. Pati dzīvoju Lielbritānijā, bet šis pasākums mani tik ļoti uzrunāja, ka speciāli iegādājos biļetes uz Latviju.
Kāds bija garākais gabals, kas bija iets iepriekš?
Beāte. Pagājušā gada nogalē ar kolēģiem piedalījāmies pārgājienā, kura kopējais garums bija 25 km. Sākumā likās, ja jau esmu nogājusi 25 km, kas nesagādāja nekādas lielās grūtības, tad Kolka-Dubulti sākuma posmam nevajadzētu būt supergrūti. Es kļūdījos.
Diāna. Garākais gabals, kas ir 36 km, tika noiets Parīzē, kur baudījām pastaigu visas dienas garumā, lai labāk izjustu pilsētas šarmu.
Agate. Es arī ikdienā daudz pārvietojas kājām. Man nesagādā nekādas grūtības aiziet no punkta A līdz punktam B. Taču šāda veida pārgājiens bija mana pirmā pieredze.
Kā trenējāties šim gājienam?
Beāte. Es ikdienā apmeklēju dažādus treniņus un skrienu. Taču īpaši šim pārgājienam netrenējos, ja nu vienīgi katru dienu mēģināju noiet vismaz 10 km, gāju no rīta uz darbu kājām un vakarā atpakaļ uz treniņiem, tad mājās.
Laikam grūtākais bija sagatavoties šim pārgājienam psiholoģiski - noskaņojos, ja tikšu līdz 100 km un nebūs ārkārtas situācijas, tad finišā kaut vai ierāpošu.
Diāna. Esmu ļoti aktīva un trenējos regulāri. Kādu mēnesi pirms pārgājiena sāku trenēties vēl intensīvāk - dienā noskrēju 8 km un pēc tam stundu pavadīju sporta zālē. Sportoju piecas dienas nedēļā, katru reizi palielinot kardioslodzi.
Agate. Gandrīz nekā. Vienkārši vairāk staigāju kājām, bet tāpat jau pārgājiena laikā kājas tika pie pamatīga šoka.
Kas bija visgrūtākais?
Beāte. Lai cik dīvaini liktos, tad pirmie 32 km līdz pirmajai nometnei likās visgrūtākie. Lai arī domāju, ka psiholoģiski esmu noskaņojusies, patiesībā šim pārgājienam laikam nevar sagatavoties. Man bija neliels šoks par to, cik patiesībā tas ir grūti un no manis prasīja daudz vairāk spēka un drosmes nekā domāju.
Ļoti grūti bija atsākt iet pēc atpūtām. Ja psiholoģiski šķiet, ka esi atpūties un jāturpina ceļš, tad ķermenis tā nedomā vis, un pirmos metrus tu vai nu klibo, vai nu kusties kaitinoši lēni.
Agate. Miega trūkums! Vismaz man noteikti, jo ceļabiedrenēm nedaudz labāk veicās ar gulēšanu. Es nevarēju iemigt.
Cik lūzuma punktu piedzīvojāt?
Beāte. Man personīgi bija viens, jo tad, kad pirmo reizi burtiski atlūzām uz stundiņu (tas bija 6.00 no rīta) un pamodāmies, es jutos tā, it kā man tikko būtu pārbraucis pāri buldozers - sāpēja viss. Kā arī man parādījās ļoti dziļš un sāpīgs klepus, kas lika pamatīgi nobīties, vai tikšu līdz galam vesela. Mēs arī savā starpā vienojāmies, ka reizi stundā varam pačīkstēt tikai piecas minūtes - nu tā, ka izbļaustīties, lamāties un pateikt visu, ko domājam. Tas ļoti palīdzēja.
Agate. 95-100 km posmā bija nakts, un mēs gājām gar jūru. Man bija pilnīgi vienalga, ka līdz nometnei palikuši +/- 5km, gribējās vienkārši palikt un gulēt. Nezinu, kā pārvarēju sevi, bet mēs neapstājāmies.
Kādas sajūtas bija naktī?
Beāte. Pirmajā naktī mēs gājām pa šoseju, kas noteikti nav omulīgākā vieta tumsā. Protams, bijām nodrošinājušās ar galvas lukturiem un atstarojošajām vestēm. Otrajā naktī gājām pa mežu un dziedājām dziesmas, lai aizgaiņātu domas no sāpēm un negatīvajām emocijām.
Kādas ir galvenās atziņas, kas radās pēc pārgājiena?
Beāte. Man vēl vairāk patīk izbaudīt mirkli, jūtu, ka esmu palikusi arī pacietīgāka. Ir fantastiska sajūta pēc trim dienām, kas pavadītas, cīnoties ar saviem dēmoniem, nokļūt mājās un vienkārši gulēt siltā gultā, un pateikties par to, ka esi dzīvs - ka ir iespēja to visu izbaudīt, ka esi viens no tiem, kas finišēja.
Diāna. Iepriekš neko tik traku nebiju darījusi, tāpēc šis pārgājiens atvēra acis, ļāva paskatīties uz sevi no malas un secināt, ka esmu spēcīgs cilvēks. Man bija tikai maza nojausma par to, cik daudz būs jāpārdzīvo šajās 55 stundās, taču mani visa ceļa posmā dzina uz priekšu kaut kāds nezināms iekšējais spēks.
Agate. Tādos pārgājienos jādodas vai nu vienam, vai arī ar ļoti tuviem cilvēkiem. Tad tas viss liekas mazāk sāpīgi un vieglāk pārvarams. Satikām arī daudz cilvēku, kas ieradās vieni paši, taču pārgājienā tik ļoti sadraudzējās, ka finišēja kopā.