Vakardienas valdības sēdes (vismaz tās atklātās daļas) galvenā varone bija izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile, kura apstiprināšanai virzīja vairākus izglītības sistēmai būtiskus jautājumus. Pretēji bieži dzirdētajam priekšstatam par ministri kā pārāk, ja tā var teikt, klusu un neizlēmīgu, Seile tika galā gluži labi, toties nozares pārstāvji un viņas kolēģi ministri gan demonstrēja vairākas domāšanas īpatnības, kas, iespējams, norāda uz iemesliem, kāpēc mums izglītības sistēmā ir... tā, kā ir.
Piemēram, kad runa bija par Izglītības attīstības pamatnostādnēm, ikvienam bija kas sakāms par mācību priekšmetiem - vairāk nepieciešamas sporta nodarbības, ceļu satiksmes noteikumu apgūšana, kristīgā mācība, veselības mācība utt. Tas viss ir burvīgi, tikai, manuprāt, ir diezgan bezjēdzīgi runāt par satura paplašināšanu, kamēr nav sakārtots un palielināts finansējums izglītībai. Tas ir mazliet liekulīgi: demonstrēt savas rūpes par daudzpusīgi attīstītu un veselīgu jauno paaudzi, ejot vieglāko ceļu - piedāvājot savas idejas saturam, savukārt, kad runa būs par finansējuma sagādāšanu šo ideju īstenošanai, lielā interese, visticamākais, pazudīs. Mēs visi labi zinām, kas ir nepareizi un kā patiesībā vajag; nelaime tā, ka neko prātīgu nevaram bilst par naudu.
Savukārt apspriežot jauno augstākās izglītības finansēšanas modeli, visā krāšņumā bija redzams, cik ļoti arī tik mazā zemē, kāda ir Latvija, var uzplaukt savstarpēja neuzticība - pašas nozares iekšpusē, attiecībā starp nozari un tās politisko vadību. Tātad runa bija par veidu, kā finansiāli atbalstīt reģionālās augstskolas. Paši «reģionāļi» dedzīgi iestājās par formulējumu «koeficienti», savukārt Rīgas augstskolas norādīja uz potenciāliem trūkumiem koeficientu sistēmā un piedāvāja formulējumu «mehānismi». Neesmu kompetents spriest par abu pušu argumentiem - manu uzmanību piesaistīja tieši šī stīvēšanās. Varbūt var tā: «koeficienti vai mehānismi»? Nē. Varbūt «koeficienti un mehānismi»? Nē. Varbūt «mehānismi, t. sk. koeficienti»? Un tā tālāk. Cik samocītai gan jābūt nozarei, ja cīņa ir, tā teikt, par katru komatu? Turklāt acīmredzot līdzšinējā pieredze ir tāda, ka jācīnās ir, jo pretējā gadījumā nelabvēļi (konkurenti, politiķi) pamanīsies izmantot šo simbolisko komatu savā labā. Tas ir tik skumji un vienlaicīgi acīmredzami, ka nav pat vērts mēģināt skaidrot, kurš vairāk, kurš mazāk vainojams šādā situācijā. Atliek vien cerēt, ka finansējuma palielināšana nākotnē gaisotni uzlabos. Pretējā gadījumā kā pa purvu nozarei ies neatkarīgi no tā, kāds ir izglītības ministra uzvārds.