Vakar Ministru kabineta sēdē apstiprināja Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātos grozījumus Izglītības likumā. Tie skar dažādus jautājumus, to skaitā problēmu, ka ir gadījumi (ministrs Kārlis Šadurskis sēdē minēja aptuveno skaitu 30), kad mācību iestādes vadītājs vai pedagogs pauž Latvijas valstij nelojālus apgalvojumus un, kā saka, neko viņam nevar īsti padarīt. Ņemot vērā pedagogu un skolas ievērojamo ietekmi uz to, kā veidojas skolnieku priekšstati par to vai citu tēmu, problēma nav no pirksta izzīsta. Un attiecīgi pret grozījumiem nebūtu ko iebilst.
Ja vien, tēlaini izsakoties, ministrija būtu vismaz likumprojektu pavadošajā anotācijā likusi īstajā vietā punktu. «Likumprojekts paredz darba devējam nekavējoties izbeigt darba tiesiskās attiecības ar izglītības iestādes vadītāju vai pedagogu, ja tiek konstatēts, ka persona nav lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei» - te es būtu licis punktu. Protams, man šķistu, ka Satversme kā atskaites punkts ir kaut kas konkrētāks un mazāk plaši interpretējams nekā «Latvijas Republika», tomēr lai būtu.
Kaut kādu iemeslu dēļ ministrija punktu nav likusi - «... vai arī izglītojamajam mācību procesā tiek veidota nepareiza attieksme pret sevi, citiem, darbu, dabu, kultūru, sabiedrību un valsti». Bažas par to, ka šādi formulējumi ir pārāk plaši tulkojami, sēdē pauda ne tikai pedagogu arodbiedrība, bet arī premjers un kultūras ministre. Tomēr grozījumi tika pieņemti, premjeram aicinot anotācijas tekstu vēl uzlabot tā, lai nerastos, kā saka, vēlāk pārpratumi (man gan nav skaidrs, kā šādu «brīnumu» var padarīt jēdzīgu nesvītrojot).
Neesmu tik sliktās domās par šo valsti un tās iedzīvotājiem, lai prognozētu, ka nu tik jocīgi formulētie pārkāpumi tiks nadzīgi izmantoti kaut kādu savstarpējo rēķinu kārtošanā nozarē. Runa ir par to, ka tas ir vienkārši pazemojoši pašai ministrijai, ja kaut ko tik stulbu var uzrakstīt tieši tā. Ko nozīmē «nepareiza attieksme» - piemēram, pret sevi? Tas loģiski nozīmē, ka ir arī «pareiza attieksme». Pat nezinu - smieties vai raudāt. Gadsimtiem ilgi cilvēces gaišākie prāti lauza galvas, strīdas par dažādām «attieksmēm», ir sociālajās un humanitārajās zinātnēs dažādas skolas un virzieni, tomēr neviens nez kāpēc nav ieguvis «pareizās attieksmes» zinātāja statusu. Izrādās, Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijai ir izdevies tas, kas cilvēcei līdz šim nav bijis pa spēkam. Zeme, atveries!... P. S. Vai reliģiska askēze ir «pareiza attieksme» pret «sevi»? Vai drīkst pieminēt stundās anarhismu, jo tas droši vien ir «nepareiza attieksme» pret «sabiedrību»?