Kā var būt, ka tu, igaunis būdams, runā latviski?
Visvainīgais ir Eduards Veidenbaums. Man gribējās zināt, kā Veidenbauma dzeja skanētu igauniski, un par to man pašam tā bija jāatdzejo. Tas notika 2009. gadā rakstnieku pastaigā no Rīgas līdz Tartu. Un tad pamazām arī sāku mācīties valodu un vēlāk apmeklēju latviešu valodas lekcijas Tartu Universitātē trīs semestrus trīs rudeņus pēc kārtas. Un tagad joprojām katru dienu nodarbojos ar latviešu valodu - lasu grāmatas, klausos ziņas. Un atdzejoju arī citu Latvijas dzejnieku daiļradi.
Vai šīm valodām ir kaut kas kopīgs?
Varbūt tikai tas, ka es runāju abās. Gramatikas ir ļoti atšķirīgas. Bet līdzīgu vārdu ir daudz, daudz kas atnācis no vācu valodas telpas. «Kleit» un «kleita». «Mￃﾵisnik» un «muižnieks». «Pannkook» un «pankūka». Bet īstā pērle ir «vēl putru», kas ir abās valodas tas pats, tikai igauniski raksta «veel putru». Manai pasniedzējai Ilzei ir savs blogs: veelputru.blogspot.com, kur var ar bilžu palīdzību mācīties latviešu vārdus.
Pastāsti par savu grāmatu, ko esi uzrakstījis par Latviju?
Grāmata Mana Latvija nāca klājā grāmatas sērijas Mana ... ietvaros, kur dažādi igauņi, kuri ir dzīvojuši kādās ārzemēs, stāsta par savu pieredzi. Mana Latvija sākas jau manā bērnībā, kad es skatījos Latvijas Televīziju. Tas ir stāsts par to, kā es pakāpeniski atklāju Latviju un latviešu valodu. Visvairāk ir rakstīts par Valmieru un Ventspili, kur es esmu piestājies ilgāk.
Vai kādreiz varēsim šo grāmatu lasīt arī latviski?
Droši vien būs arī latviski, bet ar tulkošanu vien nepietiktu, būtu arī jāpārraksta kādas vietas grāmatā, īpaši, kur ir valodas jokojumi, saprotami tikai igauņiem. Un kaut kas ir jau mainījies, tikko dzirdēju, ka mana mīlētā senvecā Valmieras teātra kopmītne ir aizslēgta.
Pastāsti par savu skriešanas pieredzi.
Esmu pieveicis 52 maratonus un dažus ultramaratonus. Iesāku skriešanu 25 gadu vecumā, tas bija 1999. gadā. Pirms tam pāris gadu strādāju par pastnieku, tas arī bija lielisks treniņš. Tajā laikā piedalījos tikai vienā skrējienā katru gadu - mājīgā skrējienā ap Uhtjerves ezeru.
2003. gadā bija mans pirmais īstais maratons (4:20), savā otrajā maratonā sasniedzu rezultātu 3:35.05, tas joprojām ir mans rekords.
Pēc tam sākās mani sliktie laiki, bet 2009. gadā atkal atradu prieku skriet un atgriešanās notika Valmierā ar laiku 4:17, un līdz šim esmu bijis klāt katrā Valmieras maratonā.
Pagājušogad noskrēju kopumā 22 maratonus.
Kādiem skrējieniem dod priekšroku?
Man visvairāk patīk maratoni ar mazu dalībnieku skaitu un mazās vietās. Nākamā gada gaitā plānoju vairāk piedalīties ultramaratonos, jo mans galvenais mērķis ir skriet nākamgad oktobrī no Eduarda Veidenbauma Tartu mājām līdz viņa Latvijas mājām Kalāčos. Un pēc tam grasījos pamazām atstāt garos skrējienus un aizrauties ar nūjošanu.
Kāpēc tev patīk garās distances?
Ātra skriešana nav priekš manis. 100 metru skrējiens man ir kā šausmene. Nekad neveicās noskriet to ātrāk par 15 sekundēm. Pirms Hāņjas 100 skrējiena domāju I can do it my way. Un pieveicu 100 ātrāk nekā 15. Bet metru un sekunžu vietā ir kilometri un stundas. Pat 14 stundu nepatērēju, sanāca kaut kur 13:58.
Kur tev rodas enerģija skriet tik ilgi un vēl būt superpozitīvam? Visi tevi distancē pazīst un atceras.
Tā pašmocība ir pilnīgi brīvprātīga. Kāpēc bēdāties? Un, kad es skriešanas laikā satiekos ar jaukiem cilvēkiem, tas atdod man zaudēto spēku, un tāda dāvana ir vismaz smaida vērta.
Kā tev patika skrējiens gar jūru?
Esmu iekšzemnieks, un redzēt jūru man ir vienmēr īpašs brīnums. Tā kā no Mazirbes uz Roju pārsvarā skrēju viens pats, tad tā man bija kā meditācija - gan stiprā vējā līdz Kolkai, gan bezvējā pēc tam. Reizēm skrēju arī līdz ar ūdens robežu, lai viļņi varētu «uzbrukt» manām kājām.
Kā bija skriet tik garu gabalu basām kājām?
Man jau jaunībā patika staigāt bez apaviem. 23-24 gadu vecumā bija vasara, kad es vairāk nekā 40 dienas ne mirkli neapāvu nekādu apavu.
Grūtāk bija šoziem, kad man radās ideja pārbaudīt, cik ātri varu noskriet 5 km pa sniegu un ledu basām kājām. Iedvesmotājs bija jūsu, Latvijas baskājis Edgars Rencis, es biju apmēram divas minūtes lēnāks par viņu (E. Rencis ir uzstādījis Ginesa rekordu, 2015. gadā noskrienot 5 km 21 min. 28 sek. basām kājām pa sniegu Rīgā - red.). Tulznas pēc tam bija šausmīgas, tikai pēc mēneša mēģināju vēlreiz. Joprojām pa sniegu - bija jau vieglāk. Vasarā mazliet trenējos skriet basām kājām pa grantsceļu 7 km garos skrējienos, jo jūras tuvumā nebija. Baskājultras beigās bija dažas jutīgas vietas zem pēdām, bet lielākā bēda bija kāju muskuļu nogurums.