Mirtes dzimtene ir Vidusjūras reģions, un līdz ar to varam secināt, kādi apstākļi tai patīk - karstas, sausas vasaras un vēsas ziemas. Mirti nedrīkst likt tiešos saules staros, taču tai nepieciešama gaiša vieta. Augs jāstāda irdenā augsnē - lapu trūdzemes, mēslotas kūdras un smilts maisījumā, un uzmanīgi jāseko līdzi mitruma līmenim. Tiklīdz laistīsiet par daudz, mirte nīkuļos un var pat aiziet bojā, tiklīdz iekaltēsiet, tā sāks birdināt lapas. Jāraugās, lai ūdens ir mīksts, nav kaļķains. Šo augu mēslo ar telpaugiem domātu kombinēto mēslojumu tāpat kā visus telpaugus. Mirtes pavairo ar spraudeņiem, un pavasaros to vainagu var apgriezt, bet nav obligāti. Ja mirtei kaut kas nepatīk, tā mēdz slimot - augam uzmetas kaitēkļi, visbiežāk bruņutis.
Mirtes arī mēdz ziedēt, ja ir izaugušas gana lielas un tām ir labvēlīgi apstākļi. Ziedu ir daudz, tie ir bālgandzelteni un smaržīgi. Savvaļā mirtēm nogatavojas arī nelielas melnas un ļoti aromātiskas ogas.
Mirtes ir bagātas ar ēteriskajām eļļām - paberzējiet pirkstos lapiņu, un jutīsiet visai spēcīgu smaržu. Ēteriskās eļļas kopā ar mitrumu iztvaiko un telpā palīdz attīrīt gaisu, ne velti tās izmanto arī skaistumkopšanā un medicīnā, it sevišķi homeopātijā, bet Vidusjūras reģionā miršu ogas arī kulinārijā. No mirtes ekstrakta gatavo liķieri, arī no ogām. Tās pievieno arī ievārījumiem. Savukārt kaltētas ir izmantojamas kā piedeva, gatavojot zivju un gaļas ēdienus. Kaltētas mirtes lapas ir garšvielu maisījumu sastāvdaļa, ar tām mēdz aromatizēt sāli, ko izmanto baltās gaļas ēdienu pagatavošanā, iegūstot specifisku aromātu.
Tulkojumā no grieķu valodas vārds «mirte» nozīmē «balzams», Eiropas valstu mitoloģijā par šo augu ir daudz leģendu, arī latviešiem ir ticējumi, galvenokārt par mirtes nozīmi precībās, jo mirte kopš senatnes tiek uzskatīta par veiksmīgas laulības simbolu, tāpēc mirtes zariņus stiprināja līgavām pie plīvura - mūsdienās gan šī tradīcija izzūd.