Pavairošanai rabarberu cerus dala. Nogriež lielās lapas un dalīšanai izvēlas to mātes augu, kas mazāk zied, kam ir lieli, sulīgi, sārti kāti un veselīgas lapas. Jebkurā gadījumā ziedi ir jāizgriež, ja vien rabarberus neaudzējat dekoratīviem nolūkiem, jo tie atņem spēku ēdamajiem kātiem. Pavairošanai vislabāk der rabarberi, kas ir ne vecāki par pieciem gadiem un vienam pārstādāmajam augam jābūt vismaz diviem pumpuriem, lai tas labi ieaugtu un būtu gana stiprs, lai nākamajā gadā ražotu.
Rabarbera stādam paredzētajā bedrītē der iemaisīt spaini sadalījušos kūtsmēslu vai laba komposta, jo, kā jau minēts, tam vajadzīgas barības vielas. Jāstāda gana sekli un, tā kā rabarberi ir ļoti kupli, kad izaug lieli, stādīt vajag vismaz metra attālumā citu no cita.
Ne visi spēj bez vaibstīšanās ieēst svaigus rabarberus, taču ir vērts, jo 100 grami rabarberu satur 1/3 no C vitamīna devas, kas dienā nepieciešama pieaugušam cilvēkam. Ir arī citas vērtīgas vielas - kalcijs, kālijs, nātrijs, magnijs, fosfors, dzelzs un jods, kā arī skābes - ābolskābe, citronskābe, dažādi glikozīdi, miecvielas, ēteriskās eļļas.
Tiek uzskatīts, ka rabarberus ēst pēc Jāņiem nav vēlams, jo tajos izdalījušās veselībai kaitīgas vielas. Indīga viela oksālskābe sastopama rabarberu lapās, tāpēc tās gan nav ēdamas un vasaras otrajā pusē tā nedaudz nokļūst arī kātos, bet veselību neapdraud tādā mērā, lai cilvēks justu kādus traucējumus, taču ēst rabarberus vislabāk ir tieši vasaras pirmajā pusē, kad visas tajos esošās labās vielas ir pārsvarā. Karstajās dienās piesedzieties ar lielajām lapām un atrodiet ēnainu vietiņu, kur pārstādīt vērtīgo augu!