Rezervāta jubileja organizēta, lai sabiedrība pievērstu uzmanību dabas rezervātam - unikālai vietai Latvijā, ar kuru vērts lepoties -, un tas ir bijis vienreizējs jubilejas pasākums.
Pašā Kurzemes sirdī ar latgaļu vēsturi
Jubilejas pasākuma organizatore no Dabas aizsardzības pārvaldes Andra Ratkeviča pastāstīja, ka pie «jubilāra» ciemos bija aptuveni 60 viesu, īpašs prieks organizatoriem, ka bija atbraukuši Grīņu bijušie iedzīvotāji - latgalieši -, kuru vecāki un vecvecāki līduši Grīņos līdumus jaunsaimniecībās, ko Kurzemē saņēma pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. «Atmiņu stāsti un sirsnīgā ieinteresētība piešķīra Grīņu dabas rezervāta svētkiem neformālu, agrāk līdzīgos pasākumos nepiedzīvotu atmosfēru,» priecājas A. Ratkeviča. Pārgājienā uz kultūrvēsturiskām un sārtenes ziedēšanas vietām kopā ar dabas pētniekiem devās aptuveni 20 cilvēku. Šeit agrāk bijusi no koka būvēta katoļu baznīca, kas pārvesta un tagad atrodas Kolkā, bet tās vietā atrodas piemiņas krusts. Grīņos apskatāmi arī latgaļu kapi un mājas Ceriņi ar latgaļu būvniecības iezīmēm tautas arhitektūrā.
Laikā, kad Latgale bija pārapdzīvota un zemnieku ģimenes pārcēla uz Kurzemi, arī šeit nonāca vairākas ģimenes, kas Grīņos veidoja latgaļu kopienu. 1935. gadā tika uzcelta baznīca - 12 metru gara un astoņus metrus plata koka guļbūve ar tornīti. 1997. gadā draudze kļuva mazskaitlīga, tāpēc Romas katoļu baznīca pieņēma lēmumu ēku pārvietot uz Kolku, kur katoļu skaits ir lielāks. Grīņu katoļu draudzes locekļi to uztvēra ļoti sāpīgi, un šis pavērsiens būtībā iznīcināja Grīņu latgaļu diasporu. Pašreiz Grīņu dabas rezervātā atrodas kapsēta - vienīgā vieta, kur Grīņu bērniem pulcēties. Dažas mājas rezervātā vēl ir apdzīvotas.
Ēkas, kas vēl liecina par Latgaļu diasporu, no necilajām purvaino mežu priedēm celtas pēc austrumu reģioniem raksturīgām iezīmēm. Lai uzsāktu dzīvi Grīņos, lielākā daļa ģimeņu sākotnēji ieradušās bez bērniem. Ziemā tika nocirsts mežs būvkokiem, izrakta aka, nedēļas laikā uzcelta pirts, kur mitināties, jo līdz tam dzīvojuši pie kaimiņiem. Pavasarī ieradusies visa ģimene, un tad jau cēluši dzīvojamo māju un kūti un ēku celšanā piedalījušies kaimiņi.
Interesenti un tūristi, kas nav dabas pētnieki, šajā vietā var atrasties tikai ar atļauju, un īpašas dabas takas šeit nav izveidotas.
Unikālie grīņu meži
«Teritorija ir kļuvusi par rezervātu Baltijas valstīs reta, aizsargājama auga - grīņa sārtenes - aizsardzības dēļ. Šī teritorija tika pārņemta valsts aizsardzībā, kad starp Saku un Vērgali, ko klāja virsāji un knapi priežu meži, pagājušā gadsimta 30. gados veica meliorāciju - raka grāvjus - un dalīja zemes jaunsaimniekiem. Vēl negrāvjoto daļu dabas pētnieki ieteica atstāt neskartu, jo grīņa sārtene, purvmirte un Latvijai tik nepierastie virsāji tika atzīti par aizsardzības vērtiem. Padomju laikos aizsargājamās teritorijas lielumu dubultoja,» atklāj A. Ratkeviča.
Lai arī zeme ārpus rezervāta bija nosusināta, tomēr īsti lauksaimniecībai tā nebija piemērota, un pēc Otrā pasaules kara lielākā daļa jaunsaimniecību pajuka - vairākumam no Grīņu latgaliešiem piedāvāja apmesties bagātajās Kurzemes viensētās, kur saimnieki bija emigrējuši vai izsūtīti.
Grīņu dabas rezervātā atrodas Latvijai neparastais meža tips - grīnis -, kas radies ilgstošā dabas un cilvēka mijiedarbības rezultātā. Tā ir teritorija ar intensīvu vēju darbību un ar trūcīgu, smilšainu augsni, kas periodiski pārplūst. Cilvēks te pavasaros ir dedzinājis zāli, ganījis lopus, pļāvis sienu. Tādējādi veidojusies savdabīga ekoloģiskā sistēma - rets priežu mežs ar viršiem vai grīšļiem. Kad cilvēks sāka nepārdomāti iejaukties grīņu saimniecībā, rokot grāvjus un grīņus apmežojot, rezultāts bija pretējs gaidītajam - samazinājās grīņa sārtenes izplatība un grīņi sāka aizaugt ar mežu. Rezervāta teritorijā ir saglabāts unikālais meža tips, kur sastopama grīņa sārtene.