Turklāt sākās krīzes, biju nepārtrauktā stresā, kā savilkt galus kopā. Man bija jāatbalsta citi ģimenes locekļi, kuri dzīvo laukos bez darba jau kopš XX gadsimta 90. gadiem. Kā to izdarīt? Nolēmu atgriezties Īrijā, jo citu izeju neredzēju. Saucu radiniekus, lai brauc, strādā, bet viņiem veselība neļauj - smags darbs Īrijā ir smags.
Esmu pieņēmusi lēmumu, ka vairs neatgriezīšos dzimtenē, strādāšu Īrijā līdz pensijas vecumam. Kad saņemšu savu nopelnīto pensiju, kas te nav nemaz tik slikta, iespējams, atgriezīšos. Domājot par vecumu un nespēku, esmu nopirkusi nekustamo īpašumu dzimtenē, lai ir kur baudīt vecumdienas.