Atceros brīnišķīgas vasaras bērnībā 1958. un 1959. gadā, kad varēja vēl peldēties un ūdens bija siltāks nekā tagad. Šis nav garš, bet ļoti patīkams laiks, tikai viena nedēļa, bet tā paliks manā atmiņā uz visu dzīvi,» sirsnīgi un atklāti atzinās pasaulslavenais maestro Mariss Jansons, kurš dzimtajā Rīgā 16. septembrī pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 90. jubilejas sezonas atklāšanas koncerta diriģenta pults piepildīja savu senu sapni muzicēt kopā ar komponistu un pianistu Raimondu Paulu.
Vai guvāt gandarījumu, muzicējot ar LNSO? Vai varam lepoties, ka tas ir labs orķestris?
Pēc manām domām, LNSO tagad ir labāks nekā mūsu pēdējā tikšanās reizē (Johana Štrausa mūzikas koncertā 2005. gada 29. septembrī - I. L.). Tajā ir ļoti daudz ļoti labu jaunu mūziķu. Orķestris tiešām ir labs, jūs varat lepoties. Atklāti runājot, internacionāli augstā līmenī viņiem vajadzētu vēl strādāt, bet potenciāls ir liels, un viņi ļoti labi reaģē un ātri reaģē, ar lielu interesi un ļoti cenšas. Tas ir tiešām ļoti labs orķestris.
Jūs jauki paslavējāt LNSO, bet ko tam novēlat? Pie kā jāstrādā?
Ziniet, kvalitātei nav robežu. Pat vislabākais orķestris var būt vēl labāks. Meistarību, meistarību, un visu laiku augt.
Kas ir tās trīs jaunās partitūras, kuras, būdams Rīgā, mācījāties? Kur tās atskaņosiet?
Es mācos, bet tie nav jauni darbi. Esmu tos diriģējis, bet katrreiz ļoti daudz strādāju, lai atkal iedziļinātos šajā mūzikā. Var jau atnākt, atvērt partitūru un sākt diriģēt. Tas varbūt nav nemaz tik grūti. Bet, lai jūs izjustu mūziku, tēlu, atmosfēru un aptvertu visu darbu, dramaturģiju, vajag pavadīt ar šo partitūru daudzas dienas. Šie darbi ir: Gustava Mālera 7. simfonija, 9. simfonija un Riharda Štrausa Alpu simfonija, ko ar manu orķestri (Bavārijas Radio simfoniskais orķestris - I. L.) vedīsim uz Japānu, Dienvidkoreju un Taivānu. Tie ir ļoti grūti, gari, lieli darbi, un vajag gatavoties un gatavoties. Tāda ir dzīve. Atklāti sakot, man nav nevienas nedēļas gadā, kad es varētu tikai būt gultā, staigāt, skatīties filmas, iet uz teātri. Visu laiku ir jāmācās, jo nāk jauni koncerti un programmas. Paldies Dievam, ka dzīvē esmu apguvis lielu repertuāru, un pavisam nepazīstamu darbu palicis maz, ja neskaita moderno mūziku. Bet es cenšos moderno mūziku diriģēt tikai tad, ja jūtu, ka tur varu kaut ko pateikt - ja ir kāds tilts starp mani un šo mūziku. Ja nav, tad es cenšos to nediriģēt.
Vai ir laiks palūkot, ko dara citi diriģenti?
Ja ir iespēja, tad eju uz koncertiem. Vispār man patīk iet uz koncertiem un klausīties savus kolēģus. Ne tikai koncertus, bet arī mēģinājumus. Katru reizi, ja man ir kāds brītiņš jebkurā pilsētā, kur esmu, uzzinu, kas tur uzstājas, un noteikti aiziešu gan uz mēģinājumu, gan koncertu, ja vien man ir laiks.
Kas ir labs orķestris?
Tāds, kurš ir muzikāli inteliģents - tāds, kas grib iedziļināties, iejusties mūzikas tēlā un atmosfērā, nevis tikai nospēlēt notis. Ja būs tikai forte, piano, akcenti, tas ir primitīvi. Būtiski, vai viņus interesē diriģenta piedāvātā interpretācija un viņi to spēj īstenot. Protams, arī tehniskais līmenis, varēšana, skanējums. Šie ir divi galvenie nosacījumi.
Kurš orķestris jūsu vērtējumā ir izcilākais?
Vienu nosaukt nevaru, jo tas nav sports, kad skrienat un esat pirmais. Un pat sportā nākamajā sezonā uzvar jau cits. Varu nosaukt grupu: Berlīnes filharmoniķi, Vīnes filharmoniķi, Amsterdamas Concertgebouw, Bavārijas Radio simfoniskais orķestris. Amerikāņu orķestriem ir cita mūzikas uztvere. Tā nav Eiropa. Viņi ir ļoti stipri tehniski, bet ne muzikālās fantāzijas ziņā. Eiropas orķestrus šajā ziņā vērtēju augstāk.
Kā jutāties, muzicējot Lielajā ģildē, kur sliktā skatuves apgaismojuma dēļ pat pārtraucāt ģenerālmēģinājumu, jo mūziķi nesaredz notis?
Ziniet, man šobrīd Lielā ģilde atstāja labāku iespaidu nekā agrāk. Es nezinu, kāpēc. Es to negaidīju, jo tā ir tāda maziņa telpa un tajā - sešsimt cilvēku. Tad tu gaidi, ka tas būs šausmīgi. Bet šoreiz bija tiešām patīkami.
Vai Rīgā ir nepieciešama jauna koncertzāle?
Noteikti! Tur nav nekādu šaubu. Ziniet, Latvija taču ir valsts ar lielām kultūras, mūzikas tradīcijām. Paskatieties vēsturiski, kādi brīnišķīgi mākslinieki te uzstājās un kādi diriģenti brauca! Tēvs man stāstīja, ka pirms kara te strādāja visi labākie diriģenti. Arī Latvijas mūzikas izglītība bija ļoti augstā līmenī. Nezinu, kā ir tagad, bet redzu, ka arī tagad ir daudz jaunu, ļoti labu mūziķu. Rīga ir muzikāla kultūras pilsēta. Tas ir pilnīgi nepieciešami, lai būtu vismaz viena laba zāle ar labu akustiku. Tas ir arī ļoti svarīgi orķestrim, jo laba zāle rada labu orķestri. Kad orķestris pierod pie skaņas brīnišķīgā zālē, tas spēlē pavisam citādi. Tam ir ļoti liela nozīme.
Patlaban mēdz būvēt t. s. multifunkcionālos centrus. Apvienojot koncertzāles un konferenču zāles funkciju, var cerēt uz Eiropas naudu. Ko par to domājat?
Domāju, ka tas ir ļoti slikti. Tā domāt var tikai neprofesionāli cilvēki, kuri neizprot mūzikas vajadzības. Sevišķi to saprot orķestra mūziķi un diriģenti. Viņiem muzicēt multifunkcionālajās zālēs, tas ir šausmīgi. Uzbūvēt vienu labu zāli simfoniskajam orķestrim ir ļoti grūti. Ja izdevusies laba akustika, tā ir liela laime. Bet, ja jūs šajā zālē rīkojat popmūzikas koncertus, sanāksmes, konferences, tā ir jāmaina. Pirmkārt, tas ļoti slikti ietekmē akustiku. Otrkārt, tas atņem iespēju uzbūvēt īstu koncertzāli, jo ir jādomā par kompromisu - tā, lai būtu abi. Pajautājiet profesionāliem akustiķiem un mūziķiem, tas ir šausmīgi. Tā ir iztērēta nauda. Iztērēsiet daudz naudas un pēc tam nebūs akustikas, ko tad jūs darīsiet? Tēvs man teica: ja gribi lēti nopirkt, pēc tam vajadzēs dārgi samaksāt. Ja lēti uzcelsi, būs jāiegulda ļoti daudz naudas pēc tam. Pārbūvēt koncertzāles maksā lielu naudu, un prakse rāda, ka tas neatmaksājas, jo pārbūvētās zāles vairs nevar dabūt vajadzīgo akustiku.
Mūziķi to saprot, bet politiķiem ir cita domāšana.
Gudram politiķim, manuprāt, vajag ieklausīties profesionāļos. Vienalga, vai tas ir mūzikā, ķīmijā vai sportā. Viņam no speciālistiem jādabū informācija. Labs politiķis taču ir ieinteresēts, lai viss būtu labi. Jāklausa speciālisti, jo viņi savu nozari labāk saprot.
Kuras no jaunajām koncertzālēm, kur jums nācies diriģēt, jūsuprāt, ir vislabākās, simfoniskajai mūzikai vispiemērotākās?
Brīnišķīgas jaunās zāles ir Japānā - Santori (Suntory Concert Hall, 1986) Tokijā un Saporo koncertzāle (1997). Ir daudz citu zāļu Tokijā, pat vecā Bunka Kaikan zāle - pati pirmā, ko Japānā uzbūvēja simfoniskajam orķestrim 1961. gadā. Vispār Japānā ir ļoti daudz koncertzāļu. Viņi ļoti mīl Eiropas simfonisko mūziku, viņi to atbalsta, un ļoti daudz cilvēku klausās koncertus. Japānā klasiskā, simfoniskā mūzika ir ļoti lielos augstumos. Tur strādā arī brīnišķīgais akustiķis, vislabākais pasaulē - Jasuhisa Tojota. Viņš veidojis akustiku daudzās brīnišķīgās jaunās koncertzālēs visā pasaulē. (Arī Helsinku Mūzikas centru, Dānijas Radio koncertzāli Kopenhāgenā, Elbas Filharmoniju Hamburgā, ko plānots atklāt 2017. gada janvārī, kā arī Sidnejas operas koncertzāles renovāciju - I. L.).
Pazīstat vai esat sastapies ar viņu personīgi?
Jā, sen jau. Esam labi pazīstami. Mēs pirmoreiz tikāmies un iepazināmies tobrīd tikko uzbūvētajā zālē Saporo. Pirms tam jau biju diriģējis Santori zālē Tokijā. Viņš ir ģeniāls cilvēks.
Diez vai jelkur akadēmisko koncertu publika sagaida māksliniekus uz skatuves ar tādām gavilēm, kā mūzikas skolu jaunieši mēģinājumā sveica jūsu un Raimonda Paula parādīšanos uz skatuves?
Tas ir ļoti patīkami, bet es saprotu, ka sevišķi tas bija tāpēc, ka viņi ieraudzīja Raimondu Paulu. Viņš to ir pelnījis. Es gribēju pateikties par ideju aicināt mūzikas skolu bērnus. Problēma ar jauno paaudzi ir visur pasaulē. Mēs nezinām, ko darīt, lai jaunatne interesētos un vispār zinātu, kas ir klasiskā mūzika. Viņi to nezina un tāpēc arī nevar saprast, kāda vērtība ir klasiskajai simfoniskajai mūzikai. Mēs tagad dzīvojam grūtos laikos, tāpēc tāds atbalsts ir ļoti svarīgs.
Arī pats novērojat, ka klasiskās mūzikas publika pasaulē noveco un ir arvien grūtāk ieinteresēt jauno paaudzi?
Jā, publika atjaunojas maz. Daži to uzņem ļoti traģiski, citi saka - tagad mēs dzīvojam citā laikā. Bet es zinu, ka Japānā un sevišķi Ķīnā, Dienvidkorejā un Taivānā uz koncertiem iet ļoti daudz jauniešu. Tur koncertu publikā 80 procentu ir jaunieši un tikai kādi divdesmit procenti - vecākā paaudze.
Nojaušat, kā viņi to spējuši panākt?
Tāpēc, ka pie viņiem propagandē klasisko mūziku. Ja jūs braucat liftā vai ieejat lielā supermārketā, tur skan klasiskā mūzika, tā tur ir vērtība. Tur nespēlē popmūziku. Nekad mūžā pēc koncerta nebiju devis tik daudz autogrāfu kā tad, kad biju Ķīnā. Un jauniem cilvēkiem! Viņi aug, un ļoti daudzi grib mācīties mūziku. Pēc ķīniešu zvaigznes, pianista Lan Lana lielajiem, iedvesmojošajiem panākumiem četrdesmit miljonu (!) cilvēku Ķīnā sāka mācīties klavieres! Jūs varat iedomāties - četrdesmit miljonu?! Lielākā daļa no viņiem pēc tam brauc studēt uz ASV vai Eiropu.
Un ko sakāt par gados ļoti jauno diriģentu un solistu kultu?
Mēs dzīvojam citos laikos. Agrāk diriģenti attīstījās lēnāk, bet tagad paskatieties kaut vai sportā - mākslas vingrošanā, peldēšanā vai daiļslidošanā, tie taču ir bērni! Un mūzikā arī. Daži no daudzajiem brīnumbērniem tomēr pēc tam neattīstījās un pazuda. Tāpēc, ka varbūt par ātru sākās panākumi, ieraksti, un jaunā cilvēka, varbūt pat bērna psihika to neiztur, jo viņš vēl nav iekšēji izaudzis tādam līmenim. Jābūt uzmanīgiem. Bet tas ir ļoti individuāli: jāskatās, kāds cilvēks.
Publikas, īpaši jaunatnes, ievilināšanai klasiskās mūzikas notikumos šodien bieži izmanto popkultūras mārketinga paņēmienus un pārstāvjus?
Par nožēlošanu tā ir. To īpaši dara Amerikā, jo reklāma tur ir ļoti svarīga: jo trakāka bilde, jo labāk! Tad cilvēki skatās un ieinteresējas. Eiropā tāda traka PR ir mazāk.
Kā ārstēt pasauli, kurā uz katra soļa jāsastopas ar terorismu, korupciju, negodīgumu un meliem?
Ko mēs varam? Tikai ar vislabāko sirdsapziņu darīt savu darbu, cik vien labi to spējam. Turēt savu līniju, principus.
Pirms tikšanās ar Raimondu Paulu jums kādreiz bijusi pieredze muzicēt kopā ar kādu citu populārās vai džeza mūzikas lielmeistaru? Teiksim, tādu kā Šarls Aznavūrs?
Nē, tāda programma man ir pirmoreiz, un tikai tāpēc, ka tā ir ar Raimondu. Esmu spēlējis Jaungada koncertus, bet tas ir kaut kas cits. Es ļoti mīlu operetes un diriģēju operešu mūzikas vakaru Minhenē. Ir ļoti žēl, ka operetes žanrs tagad izzūd.
Par ko tagad sapņot, ja sapnis muzicēt kopā ar Raimondu Paulu nu ir īstenots?
Nu tad jāatbrauc otrreiz!