Viņa pensionējusies jau 55 gadu vecumā, un tagad, kaut arī daudz laika un fizisko spēku tiek ieguldīts vīramātes divus hektārus plašajā saimniecībā, Biruta atrod enerģijas rezerves, lai kopā ar dzīvesbiedru mācītos dejot tango, kā fani apmeklētu visus grupu Zeļļi un Jūrkant šlāgerkoncertus, lai savu divgadīgo suneni Rousmeri turpinātu mācīt suņu labas uzvedības skolā un darbotos Kuldīgas pensionāru apvienībā Rumbiņa. Kad satiekamies, Biruta plati smaida un uzsver: «Ar smaidu daudz ko dzīvē var grozīt uz labo pusi, vai tas būs skarbs ierēdnis vai nejauši sastapts pretimnācējs.»
Divnieku sakritības
Pensijā Biruta devās ātrāk tāpēc, ka savulaik 20 gadu pavadījusi kaitīgā darbā. Kuldīgas tipogrāfijā viņa sāka strādāt nedēļu pēc 8. klases beigšanas. Sākumā bijusi sietuves strādniece, vēlāk - mašīnburtlice. «Profesijas izvēle bija sakritība. Sākumā domāju, ka tipogrāfijā pastrādāšu tikai vienu vasaru, bet tā arī paliku uz 20 gadiem. Pēc tam 20 gadu nostrādāju Krājbankā, biju reģiona sekretāre. Man ir bijušas tikai divas darbavietas,» stāsta Biruta Gulbe un piebilst - viņas dzīvē bijis daudz sakritību, kas saistītas ar ciparu 2, ne tikai divas darbavietas un 20 apmācītas praktikantes savulaik Krājbankā.
«Tātad - ģimenē mēs esam divas māsas, un man ir divas mammas - viena īstā mamma, otra krustmamma, pie viņas Saldus pusē es bērnībā pavadīju visas vasaras. Nākamā sakritība - ar vīru kopā būsim jau 40 gadu, un viņš ir dvīnis pēc horoskopa, tātad - divi vienā,» smej Biruta. Viņa turpina: «Vēl parasti saku, ka man ir divi mīļotie vīrieši - vīrs un brīnišķīgs dēls. Arī mājas numurs, kurā dzīvojam, ir 22.»
Vēl Biruta priecīga, ka šopavasar esot atradusi otru Birutu Gulbi: «Senioru Dienā izlasīju, ka Talsos pensionāru biedrības valdē strādā mana vārda un uzvārda māsa. Turklāt arī viņa, tāpat kā es Kuldīgas pensionāru apvienībā, bija protokoliste! Kāda sakritība - izrādās, šī gada pavasarī mēs abas esam atteikušās no saviem protokolistes pienākumiem.» Klātienē tikties abām Birutām Gulbēm gan pagaidām vēl nav sanācis, taču Kuldīgas Biruta ir pārliecināta, ka rudenī tikšanās notiks. «Varbūt Latvijā ir vēl kāda Biruta Gulbe un ne tikai senioru vecumā? Būtu jauki, ja atsauktos un mēs varētu iepazīties,» aicina Biruta.
Mēs - jaunie pensionāri
Biruta neslēpj - kad aizgājusi pensijā, pirmais pusgads mājās pagājis «bimbājot un sitinot putekļus». Viņa atceras tā laika emocijas: «Darba dzīve man mutuļoja, un pēkšņi tā visa vairs nav. Daudzi seniori ar to netiek galā. Dēls gan man toreiz teica: «Ko tu mammu raudi, tev taču viss ir, un ģimene atbalsta!» Dēls un vīrs mani stutēja, balstīja, līdz sapratu, ka jāsāk atkal šiverēt.»
Biruta iestājusies Kuldīgas pensionāru apvienībā Rumbiņa. Viņai bijis daudz radošu ideju, un vairākas no tām arī izdevies realizēt. Tomēr Biruta novērojusi, ka pensionāru biedrībās nav svešas arī paaudžu konfliktu kaislības, organizācijas izaugsmi bremzējot senioru nevēlēšanās apgūt informācijas tehnoloģijas un savstarpējā komunikācijā iziet uz kompromisiem, tāpēc viņa šopavasar atteikusies no dalības valdē. «Uzskatu, ka senioriem ir jāiet laikam līdzi! Ir jāprot strādāt ar datoru, citādi jādzīvo neziņā, kas notiek citās biedrībās, par ko spriež Latvijas Pensionāru federācijā. Arī fotogrāfijas no pasākumiem ir tik jauki kādam aizsūtīt. Un man nav pieņemams, ka senioru ballītes rīko darbdienās pa dienu. No mūsu 160 senioriem, kas darbojas Rumbiņā, kādi 20 ir jaunie pensionāri. Jārēķinās, ka starp jaunākās paaudzes senioriem ir daudz strādājošo, taču arī viņi grib apmeklēt balles. Šo attieksmi pensionāru biedrībās vajadzētu mainīt. Ir jādzīvo, domājot mūsdienīgāk, un paaudžu konflikti jārisina, meklējot kompromisus,» uzsver Biruta Gulbe.
Kur viņi, tur mēs
Sestdienu vakaros Birutas ģimenē valda nerakstīts likums - jādodas prom uz ballīti! «Darbdienās ar vīru kārtīgi strādājam, bet sestdienās mums ir ballīšu vakari. Tā mums ir ļoti sena tradīcija - kopš apprecējāmies. Ar grupu Zeļļi draudzējamies jau vairāk nekā 30 gadu. Grupai Jūrkant kā fani braucam līdzi jau kādus astoņus gadus - kur viņi, tur mēs. Esam izbraukājuši visu Kurzemi, visus pagastus,» smaida Biruta. Taujāta, kā iztur negulētas naktis, dažkārt nodejojot pat līdz sešiem rītā, Biruta iesaucas: «Tas taču dod tādu enerģiju! Rauties atkal, darbdienās visu sastrādāt un nākamsestdien uz balli prom! Kustības mūsu gados taču ir tik vajadzīgas.»
Reizi nedēļā kopā ar dzīvesbiedru Biruta apmeklē arī balles deju pulciņu, viņa stāsta: «Mācījāmies visas balles dejas. Pirmajā brīdī gan domājām, ka tango nepieveiksim, taču tagad šī deja padodas un tik ļoti iepatikusies, ka ballēs ar mūziķiem sarunājam, lai vismaz vienu tango nospēlē.» Pulciņā viņi esot pieci pāri, un Biruta ar vīru vecuma ziņā iederoties vidējā kategorijā, jo tango uz vienas deju grīdas mācoties arī pāris pēc 70 gadu vecuma. Biruta uzskata - attieksme pret vecumu esot paša cilvēka ziņā: «Man nav laika par vecumu domāt, taču laika dzīves baudīšanai paliek arvien mazāk, es to apzinos. Vēl esmu novērojusi, ka optimistiem dzīve ir vieglāka - jo vairāk smaida, jo labāk. Labāk, lai krunciņas rodas no smaidīšanas.»
Vēl Birutas ikdienas patīkamo rūpju lokā ir kompanjone - divgadīgā Austrumeiropas aitu šķirnes sune Rousmeri. «Sunīte klausa ļoti labi, visas komandas ir iemācījusies, taču turpinām iet uz suņu skolu - lai sune socializējas. Starp citu, šis manā mūžā ir otrais suns,» norāda Biruta Gulbe. Bilstu, ka, pēc visa spriežot, Birutai drīzumā gaidāma arī otrā jaunība. Biruta smej: «Es vēl no pirmās neesmu tikusi ārā.»