Domājams, ka Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu līderi EK piedāvāto tā dēvēto enerģētiskās aizsardzības plānu apspriedīs jūnija nogalē un par to būs gaidāmas asas diskusijas, jo, piemēram, Lielbritānija kategoriski iebilst pret ES regulētu enerģētisko savienību. Vienlaikus pat optimistiska scenārija gadījumā plāna īstenošana prasīs līdz desmit gadiem, turklāt daļa no iecerēm tā arī var palikt tikai uz papīra.
Bažas par ziemu
Īstermiņā EK uztraukums saistīts ar iespējamajiem Krievijas gāzes piegāžu traucējumiem nākamajā ziemā Ukrainas krīzes dēļ. Caur Ukrainas teritoriju iet gandrīz 60% (82 miljardi kubikmetru 2013. gadā) Krievijas gāzes eksporta uz Eiropu, taču tranzīta tehniskai nodrošināšanai nepieciešams, lai Ukrainas pazemes gāzes krātuvēs ziemas periodos atrastos ievērojams daudzums gāzes, un pašlaik «iztrūkums» tiek lēsts 12 kubikmetru apmērā. Tikmēr Ukrainas parāds Gazprom sasniedzis 3,5 miljardus ASV dolāru, un, lai arī ES piešķīrusi Kijevai līdzekļus vismaz daļējai parāda apmaksai, Kijeva gatava norēķināties tikai pēc tam, kad gāzes cena tiks pazemināta līdz «Janukoviča laika līmenim» - 268 ASV dolāriem par 1000 kubikmetriem. Maskava tikmēr norāda, ka par šo cenu slēgts īpašs līgums, kuru Kijeva nepilda, kā arī, atsaucoties uz minēto līgumu, noteikusi Ukrainai gāzes cenu 485 ASV dolāru apmērā par kubikmetru, kā arī draud pāriet uz piegādēm tikai ar priekšapmaksu. Par jaunu cenu Krievija gatava runāt pēc tam, kad būs apmaksāti esošie parādi.
Pilnībā atkarīga no Krievijas gāzes piegādēm, kas tiek veiktas caur Ukrainu, gan ir tikai Bulgārija (arī ārpus ES esošā Maķedonija), tomēr traucējumi šajā tranzīta ceļā, kā to uzskatāmi parādīja tā dēvētais gāzes karš 2009. gada ziemā, apkures sezonā var radīt nopietnas problēmas virknei Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu, kuru energoresursu patēriņā būtisku daļu veido Krievijas gāze. (Baltijas valstis un Somija, kuras ir atkarīgas no Krievijas gāzes piegādēm, ar Ukrainas tranzīta sistēmu nav saistītas.)
Šī iemesla dēļ ES dalībvalstis tiek aicinātas palielināt gāzes apjomus savās krātuvēs, ja iespējams, veidot jaunas krātuves, kā arī paātrināt starpsavienojumu starp valstīm būvniecību un reverso piegāžu iespējas. Īsā laikā reāli gan iespējama tikai uzkrājumu palielināšana, tomēr varbūtējā piegāžu krīze ir labs stimuls virzībai uz vienotu Eiropas gāzes tirgu, kas nav iespējams bez starpsavienojumiem un reversajām piegādēm.
Enerģētiskais trijstūris
Būtiskākā plāna daļa gan ir jautājums par gāzes piegāžu diversificēšanu ilgtermiņā, un politisku apsvērumu dēļ ES vēlas samazināt Krievijas daļu gāzes importā uz ES, kas šobrīd pārsniedz 30%.
Kā viens no veidiem šī mērķa sasniegšanai plānā minēta nepieciešamība palielināt gāzes importu no Norvēģijas un Alžīrijas, kā arī uzlabot «gāzes sakarus» ar Vidusjūras valstīm - savienībā ietilpstošajām Grieķiju un Kipru, kā arī Izraēlu, kuras bieži tiek dēvētas arī par Vidusjūras enerģētisko trijstūri.
Analītiķi gan norāda, ka jau drīzā nākotnē gaidāms Norvēģijas gāzes cenu kāpums, jo jaunu un aizvien grūtāk apgūstamu atradņu izmantošana sadārdzina ieguvi, tāpat Lielbritānija, kura ir galvenā Norvēģijas gāzes patērētāja, paziņojusi, ka plāno palielināt piegādes par 30%. Šādas iespējas paredz Londonas un Oslo savstarpējie līgumi, tādēļ ticama ir situācija, kad pārējai Eiropai nāksies samierināties ar pāri palikušajiem apjomiem par augstu cenu.
Izdevīgāka ir sadarbības ar Alžīriju paplašināšana, jo tajā atrodas ne tikai parastās gāzes, bet arī iespaidīgas slānekļa gāzes rezerves, kuru apmērs tiek lēsts 20 triljonu kubikmetru apmērā, un Alžīrija jau ir trešā lielākā gāzes piegādātāja ES. Vienlaikus valsts gāzes eksports sasniedzis maksimālos iespējamos apjomus, tāpat aug energoresursu patēriņš pašā Alžīrijā, un eksporta jaudu palielināšanai nepieciešama jaunu atradņu, tajā skaitā slānekļa gāzes, apguve un infrastruktūras būvniecība, kas prasīs vismaz 3-5 gadus. Tāpat jāņem vērā, ka valsts vadība uztur draudzīgas attiecības ar Maskavu, Alžīrijas naftas un gāzes monopoluzņēmums Sonatrach izvairās sadarboties ar rietumu kompānijām, toties labprāt slēdz līgumus ar Gazprom.
Pēc ekspertu domām, iepriekš minēto iemeslu dēļ ES cerības uz enerģētiskās atkarības mazināšanu tālākā nākotnē nepieciešams saistīt galvenokārt ar Vidusjūras reģionu, jo jaunākie aprēķini liecina, ka Grieķijas gāzes rezerves, kas atrodas galvenokārt Egejas jūrā, ir 4,7 triljonu kubikmetru apmērā, savukārt Kipras un Izraēlas gāzes krājumi veido vēl 4,5 triljonus kubikmetru. (Salīdzinājumam - Azerbaidžānas apzinātie gāzes krājumi ir 900 miljardi kubikmetru, liecina Natural Gas Europe dati.) Ar to pietiek, lai trīsdesmit gadus nodrošinātu 50% visas ES gāzes patēriņa, taču, tā kā pagaidām veikta tikai sākotnējā izpēte un reģionā nav nepieciešamās infrastruktūras, pat veiksmīgas notikumu attīstības gadījumā šo gāzes lauku pilnvērtīga izmantošana sāksies ne ātrāk kā nākamās desmitgades vidū.
ASV iespējas
Tāpat EK izstrādātajā Eiropas enerģētiskā tirgus stabilizēšanas plānā būtiska loma atvēlēta sašķidrinātās gāzes (SG) piegāžu palielināšanai, būvējot jaunus termināļus un infrastruktūru.
Šobrīd galvenais šķērslis SG eksporta uz Eiropu ceļā ir tās augstās cenas Āzijas dienvidaustrumu tirgos, kamdēļ ražotāji nav ieinteresēti eksportā uz Eiropu. Tomēr ir izplatīts viedoklis, ka pēc 2018. gada - laika, līdz kuram Eiropa varētu uzbūvēt jaunus SG importa termināļus un kad varētu sākties amerikāņu SG eksports uz Eiropu, gāzes cenas Āzijā kritīsies, pateicoties Krievijas gāzes ekspansijai šajā virzienā. 2018. gadā sāksies Krievijas gāzes eksports uz Ķīnu, kā arī ievērojami pieaugs Krievijas SG eksporta uz Āziju apjomi. Tāpat Japānā (reģiona lielākajā gāzes importētājā) tiek aktīvi virzīta ideja par cauruļvada būvniecību gāzes importa no Krievijas palielināšanai. Protams, līdz Eiropas līmenim Āzijas gāzes cenas nenoslīdēs, taču kritums būs pietiekams, lai, piemēram, Katara nopietni izskatītu iespēju pievērsties Eiropas tirgum. Šai versijai gan netrūkst arī kritiķu, kuri norāda - gaidāmā gāzes patēriņa kāpuma Āzijā, it īpaši Ķīnā, dēļ tās cenas reģionā paliks augstā līmenī.
Atsevišķs jautājums ir par iespējamo SG eksportu no ASV. Politiķu paziņojumi, ka tiks atļauts ASV gāzes eksports, ir kas viens, taču, tā kā ASV ar gāzes ieguvi nodarbojas tikai privātas kompānijas, eksportētājus neviens nevar piespiest pārdot gāzi par zemāku cenu Eiropā, ja Āzijā tās cenas būs ievērojami augstākas. Tāpat ASV faktiski nav SG eksporta termināļu, un šā brīža aprēķini liecina, ka 2025. gadā ASV varēs eksportēt ne vairāk par 90 miljardiem kubikmetru gāzes gadā, turklāt gandrīz visu - uz Āziju.