Trešdien mūs sasniedza ziņa, ka Eiropas Komisija un Eiropas Centrālā banka (ECB) nākusi klajā ar pozitīvu vērtējumu par Latvijas gatavību ieviest eiro. Liels pārsteigums tas nebija, tomēr nozīmīga robežšķirtne mūsu valsts tālākajā attīstībā. Un labs ķeksītis Valda Dombrovska galvenās virsprogrammas izpildē.
Teorētiski vēl jāgaida politiskais Eiropadomes lēmums 27. jūnijā un tad ES finanšu ministru gala lēmums 9. jūlijā, taču ir samērā skaidrs, ka visos šajos datumos šampanieti varēs atkorķēt. Jo diez vai kāda ES valsts varēs atrast publiski pārdodamus argumentus, lai ignorētu Komisijas un ECB atzinumus. Tad jau tas būtu politisks skandāls, un eirozonai tas pašreizējā situācijā ir vismazāk vajadzīgs. Drīzāk ir vajadzīgs piemērs, kas nodemonstrē - ziņas par eirozonas miršanu ir stipri pārspīlētas un tā paplašinās.
Tā ka eiro ļoti nopietni klauvē pie mūsu durvīm. Tieši tā - eiro ienāks pie mums, nevis mēs kaut kur ieiesim, kā dažkārt izskan, runājot par eiro ieviešanu. Šis nu vienreiz ir gadījums, kad «mēs paliekam savās vietās», - lai arī kā mēs gribētu, ka naktī no 31. decembra uz 1. janvāri mēs ar burvja spēku pārceltos, teiksim, uz kādu Vācijas viduszemi.
Mēs paliekam, kur esam, ar visu to, kas mums ir. Šis tas jau ir sasniegts. Bet paliekam arī ar to, kā mums nav. Ar patukšotiem un ekonomiski nīkuļojošiem reģioniem, ar ražošanu paralizējošām enerģijas izmaksām, ar nesakārtotu izglītības un veselības aizsardzības sistēmu, ar it kā bezdarbu, bet faktisku darbaspēka trūkumu un vēl aizvien pārāk lielām darbaspēka nodokļu likmēm, vēl aizvien pastāvošām neskaidrībām valsts un pašvaldības līdzekļu pārvaldībā… Biedrs Māstrihts tās lietas neatrisina.
Protams, ir vērā ņemams arguments, ka eiro ieviešana saimnieciskās lietas varētu pastutēt attīstības virzienā. Taču arī tas var notikt tikai tad, ja valstij ir adekvāta politiskā vadība. Un ne tikai šodien, bet arī nākamgad un aiznākamgad. Bet mūsu valsts politiskās lietas gan eiro nesakārtos. Mūsu pašu ziņā ir noteikt, kā rokās kā instruments eiro būs.
Eiro ieviešana neatcels tikko notikušo pašvaldību vēlēšanu rezultātus un mieles, ko tās atstājušas. Vieni no šīm vēlēšanām secinājuši, ka tauta nav pareiza (kādus nu kurš epitetus lietoja) - ne par to nobalsoja, uz vēlēšanām neatnāca. Nu, ja tauta nav pareiza, tad eiro latu vietā tās maciņos mūsu situāciju neuzlabos.
Citi spriež nedaudz racionālāk - labējām (lasi - latviskajām) partijām jākonsolidē savi spēki. It kā loģiski - bet vai mums tas draud?
Ja jau Rīgas vēlēšanas, kurās bija nopietns risks, ka Saskaņa var salasīt vairāk nekā pusi balsu, - ja tas nepiespieda labējās partijas apvienoties, tad kas to piespiedīs izdarīt pirms Saeimas vēlēšanām, kad pamatoti tiek pieņemts, ka Saskaņa diez vai tiks pāri piecdesmit procentiem? Turklāt pie horizonta jau skaidri iezīmējas jauni spēlētāji. Savam uznācienam politikā gatavojas Einara Repšes vadītā biedrība Latvijas attīstībai, kas nemaz neslēpj, ka galveno izaicinājumu gatavojas mest tieši Vienotībai. Biedrībai piesaistītie cilvēku un naudas resursi liecina, ka tiks spēlēts uz lielām likmēm. Pilsētā cilvēki arī runā, ka Reģionu aliansei kā lokomotīve varētu pievienoties Inguna Sudraba, kuru tauta nu ļoti ir iemīlējusi, tāpēc tas Reģionu aliansei var dot nopietnu vilkmi ceļā uz Saeimas krēsliem. Tajā pašā laikā ne sevišķi palīdzot iekrāsot šīs partijas ideoloģiskās nostājas, ja nu vien - domāsim vairāk par reģioniem.
Reformu partija ar kādu konsolidēsies? Bet vai tur ir vēlētājs, ko šobrīd kādam piekonsolidēt? Un vai visa šī briestošā rasola priekšā viņiem to maz vajag? Daži domā, ka reformistiem vajag izveidot tādu nedaudz ekskluzīvu «nišas» produktu - liberālu partiju, kā FDP Vācijā vai liberāldemokrāti Lielbritānijā, kas nemērķē uz milzīgiem rezultātiem, bet veido sev uzticīgu vēlētāju grupu un tādējādi var cīnīties par «zelta akcijas» iegūšanu parlamentā.
Lai nu kā tas būtu, bet patlaban nav ne mazāko pazīmju, ka politiskā vide Latvijā konsolidēsies, un Valsts prezidenta vēlējums par «divām lielām partijām» ir tikai tāds nedaudz melanholisks sapņojums.
Ko tas nozīmē eiro ieviešanas kontekstā? ECB savā ziņojumā norāda - «nominālās valūtas kursa elastības trūkums (kas rodas ar eiro ieviešanu, ierobežojot monetārās politikas manevrēšanas iespējas) jāaizvieto ar to, ka pārējām politikas jomām jānodrošina tautsaimniecības līdzekļi, lai tā varētu pārvarēt valstij raksturīgos šokus un izvairīties no iespējamas makroekonomiskās nelīdzsvarotības atkārtotas pastiprināšanās».
Tā, lūk, politikai jāsargā mūs no ekonomiskās nelīdzsvarotības. Arī pēc eiro ieviešanas. Bet kas mūs pasargās no mūsu pašu politiskās vides nelīdzsvarotības? It sevišķi, kad eiro ieviešana kā virsmērķis vairs nesaturēs šo vidi kopā?
Ne jau vēlētājs, kam raibs sametas gar acīm no šiem dažādajiem karogiem vēlēšanu priekšvakarā, pie kam bieži vien karogi ir dažādi, bet bungas rībina vāji atšķiramu ritmu. Un viņš vienkārši uzgriež šādai izvēlei muguru un aizbrauc gurķus laistīt. Bet ne visi...