Nekad neesmu sapratis, kādēļ daudzos bāros skan viena mūzika, bet kaut kur stūrī novietotais televizors ar izslēgtu skaņu rāda citas mūzikas videoklipus... Jo ilgāk vēroju t. s. politekonomiskos procesus Latvijā, jo šī «bildes» un «skaņas» nesakritība kļūst izteiktāka. Te vairs nav runa par presei it kā piekritīgo uzdevumu uzklausīt abas puses - šādos gadījumos, protams, atšķirsies savstarpējie novērtējumi un skaidrojumi, tomēr tie zināmā mērā papildina viens otru. Runa ir par to, ka dažādās versijas ir tik atšķirīgas kā minētajā piemērā par mūziku bāros.
Piemēram, ziņu portālos lasāms, ka bijušajai tieslietu ministrei ir kaut kādi nesmukumi ar naudu, ko viņai savulaik it kā aizdevis bijušais Latvijas goda konsuls Marokā Tofiks Kavars. Viņš pat esot izsludināts Interpola meklēšanā un it kā tādēļ Latvijā nerādoties.
25. augusta priekšpusdienā dzeram kādā Vecrīgas kafejnīcā kafiju ar... Tofiku Kavaru, kurš ieradies Rīgā, kā pats saka, apciemot paziņas pa ceļam no vienas valsts uz otru. Kavars apgalvo, ka nekad nekādā meklēšanā nav bijis, uzskaita savas gaitas starptautiskajās finanšu institūcijās, kas, viņaprāt, a apriori nebūtu iespējami, ja viņa reputācija būtu apšaubāma. Pietiekami ilgā saruna ar šo kungu par viņa pieredzi apmēram septiņu gadu garumā, kontaktējot ar Latvijas eliti (Ķemeru sanatorijas «sāga»), ir visnotaļ interesanta, lai par to uzrakstītu atsevišķi, tomēr šobrīd paliksim pie tā, ka viņa versija par sevi ir nevis mazliet, bet absolūti atšķirīga no Latvijā izskanējušās.
Faktiski par jebkuru skandālu (vai par tādu «iztaisītu» notikumu) Latvijā pēdējo gadu laikā varētu uzrakstīt līdzīgi - kad dažādās versijas nevis vienkārši rīvējas žanrā «tā nu gluži nebija...», bet vispār ir pretējas.
Kāpēc tā notiek? Viena, protams, subjektīva versija saistīta ar Latvijas mazajiem izmēriem. Pirmais saskaitāmais ir politikas un biznesa darījumu, kuri kaut nedaudz saskaras ar politiku, absolūts nepubliskums. Otrais saskaitāmais ir iemesli, kādēļ elitei šī noslēgtība ir izdevīga. Nosacītās elites loks ir tik šaurs, ka tās locekļi nekad nav pārliecināti, vai kaut kādā dzīves brīdī viņu intereses nesaskarsies, nebūs nepieciešams citu atbalsts vai vismaz neitralitāte, līdz ar to patiesībā neviens ne ar vienu negrib konfliktēt. Un šī interešu pārklāšanās arī notiek - tik mazā valstī citādi nevar būt, attiecīgi gadu laikā elites pārstāvjiem vienam par otru ir ko teikt. Līdz ar to neviens negrib pirmais riskēt ar reālu atklātību.
Tas, ko redzam priekšvēlēšanu laikā, ir tas pats, kā zinot, ka otrs ir zaglis, publiski viņam pārmest sliktu gaumi ģērbšanās stilā. Rezumējot: jo īpaši priekšvēlēšanu posmā publika tiek aplaimota ar t. s. kompromatiem, kas rada iespaidu, ka uzzinām, «kā ir patiesībā». Kaut kas dažkārt tajos ir, tomēr kopumā jāņem vērā, ka tie nedz adekvāti atspoguļo lēmumu pieņemšanas mehānismus, nedz pats «noplūdes» fakts kaut ko būtiski ietekmē.