Atbalsts grūtībās
«Palīdzam mātēm ar bērniem. Daudzas no viņām cietušas no vīra vardarbības, vīri nereti ir alkoholiķi, narkomāni. Ir arī nepilngadīgas māmiņas no aprūpes iestādēm, no ielas. Viņas nokļūst pie mums. Ir māmiņas, kam ir garīgas attīstības problēmas, - arī viņām palīdzam. Pēdējā laikā ir arī sievietes, kuras atgriezušās no ārzemēm, - fiktīvo laulību upuri, piemēram. Valsts iestādes palīdz viņām nokļūt Latvijā, bet ar to arī valsts iestāžu kompetence beidzas. Šīs sievietes padzīvo Cerību centrā, kamēr sakārto dzīvi un var tikt galā pašas,» skaidro G. Bināne.
Cerību centrā Gita sākusi strādāt jau 2005. gadā. Viņa atceras -14. februārī pie centra durvīm Rīgā, Akas ielā, kur atrodas Metodistu baznīca, pieklauvējusi sešpadsmitgadīga meitene astotajā grūtniecības mēnesī. Divi maisiņi ar iedzīvi līdzi. Lūgusi palīdzību, jo nav bijis, kur iet. «Metodistu baznīcā bija bērnu istaba, sākotnēji Cerību centrs tika izveidots, jo gribējām palīdzēt jaunajām māmiņām, kuras nāk no trūcīgām ģimenēm, dot iespēju aiziet uz darbu vai pamācīties, tikmēr pieskatot viņu bērnus. Es nebiju saistīta ar metodistu draudzi, vienkārši tur strādāju. Kad atnāca šī meitene, nevarēju atteikt viņai patvērumu, ātri un operatīvi bija jāizdomā, kā palīdzēt. Gāju uz Sociālo dienestu, lai nokārtotu pabalstus no valsts un pašvaldības. Viņa kādu laiku dzīvoja baznīcas ēkā, lai nav jāpaliek uz ielas. Vēlāk atradām māju, kur uzturēties. Atbalsta centrs Liepā, Madarās, ir kopš 2006. gada vasaras, kad Metodistu baznīca, kuras paspārnē darbojamies, iegādājās māju ar domu tur ierīkot pastāvīgu centru sievietēm,» skaidro Gita.
Sākumā centrā bija vieta divām māmiņām, vēlāk trim, bet patlaban tur mitinās astoņas mammas. Uzturēšanās laiks centrā katrai sievietei ir atšķirīgs - dažai vien mēnesis, dažai divi, trīs gadi. Nepilngadīgajām māmiņām nav kur palikt līdz pilngadības sasniegšanai, un tikmēr viņas var dzīvot Cerību centrā.
Nav dzīves pieredzes
«Nav retums, ka centrā nonāk sievietes, kurām trūkst elementāru sociālo un sadzīvisko prasmju. Viņas te uzturas, kamēr apgūst nepieciešamo, līdz ir droši, ka pamatlietas dzīvē nokārtot viņas spēs. Sievietes bieži vien centrā nokļūst, kad ir pavisam bezpalīdzīgas. Reizēm pat mums viņām jāstāsta, kā mazgāt traukus, kā slaucīt ar slotu, kā sekot līdzi personīgajai higiēnai. Nemaz nerunājot par iespēju nokārtot kaut kādus dokumentus. Nav dzīves pieredzes, nav prasmju. Vajag kādu, kurš palīdz, dod padomu. Cerību centrā sievietes dzīvo tādā kā mājas vidē, pašām viss jādara, bet ir uz vietas cilvēks, kurš sniedz padomus, atbalstu, pamāca, kā apkopt bērniņu, ir arī pieejams psihologs,» stāsta Cerību centra vadītāja un uzsver, ka galvenais esot panākt, lai sievietes uzticas, bet tas nenotiek uzreiz, bieži vien vajag vairākus mēnešus, lai iegūtu uzticību. Mēdz gadīties, ka pusaudzes spurojas pretī, negrib sadarboties, taču Cerību centrā uzturas tikai tās, kuras pašas to vēlas. Sievietes te nokļūst dažādi - atnāk pašas, reizēm no pašvaldības zvana un jautā, vai ir iespējams kādu izmitināt.
«Reiz zvanīja sieviete, kurai naktī vīrs bija uzbrucis, es braucu pie viņas, paņēmu līdzi viņu un bērnu, vēlāk aizbraucām pēc mantām. Galvenais bija atvest uz centru, lai mamma ar bērnu atrodas drošā vidē. Šis ir liels veiksmes stāsts, par ko man milzīgs gandarījums, - šobrīd sieviete atradusi darbu, sakārtojusi veselību, nokārtojusi attiecības ar vecākiem. Tobrīd, kad viņa nokļuva Cerību centrā, pat nebija pateikusi vecākiem, ka viņiem ir mazbērns. Tagad sieviete atplaukusi, dzīvo normālu, pilnvērtīgu dzīvi,» priecājas Gita un stāsta, ka lielākais gandarījums darbā ir redzēt, ka izdevies kādu no jaunajām māmiņām ievirzīt stabilā dzīvē.
Situācijas, kurās sievietēm nācies nokļūt, esot neiedomājami skarbas. Gita vērtē, ka «sociālā sistēma esot sakārtota tā, ka vari saņemt palīdzību, ja zini, kur meklēt, un spēj pats paprasīt, taču ir situācijas, kad sievietes ir absolūti neaizsargātas, nezina savas tiesības, nesaprot, kur var saņemt palīdzību, ir iebaidītas. Piemēram, bija gadījums, kad kāda topošā māmiņa dzīvoja teltī, tuvojās rudens, aukstums, un tikai tad Sociālais dienests ar mani sazinājās un prasīja, vai Cerību centrs var palīdzēt šai sievietei. Bet paši viņai atbalstu nesniedza, pat vietu patversmē nepiedāvāja. Nesaprotu, kā var atstāt sievieti septītajā, astotajā grūtniecības mēnesī dzīvot uz ielas,» atklāj atbalsta centra vadītāja un saka - bieži vien esot smagi, jo viņa pārdzīvo līdzi nelaimēs nonākušajām, taču Gita nespējot iedomāties sevi darām ko citu - šis darbs patlaban esot viņas dzīvesveids. Reizēm iesaistās arī Gitas ģimene un draugi.
No četru bērnu ģimenes
Gita nāk no četru bērnu ģimenes, viņai ir divas jaunākas māsas un brālis. Sieviete dzied korī, spēlē vijoli. «Vecākiem likās svarīga izglītība, lai bērniem viss nepieciešamais būtu nodrošināts, dažbrīd mūsu dēļ paši daudz no kā atteicās. Es daudz ceļoju, kad ir brīvs laiks. Arī vēsture man ir ļoti tuva tēma. Kādreiz audu, man ļoti patika. Skolotāja bija stingra, taču ļoti daudz ko iemācīja. Biju Latvijas mazpulku organizācijā, aktīvi skolā visu ko organizēju, bet ģimenē daudz palīdzējām cits citam - vecākiem, māsām un brālim. Pamatlietas, prasmes tikt galā ar dzīvi jau tieši ģimenē arī apgūst! Cerību centrā nokļūst māmiņas, kas vienkārši neprot tikt galā ar sevi, ar mazuļiem. Bērnu aprūpes prasmes bērnunamā neiemāca, kad 14-16 gadu vecumā meitene, kas būtībā pati vēl ir bērns, kļūst par māmiņu, ir ļoti grūti,» stāsta Gita.
Daudzām nepilngadīgajām mammām nav pat pamatizglītības, centra vadītāja mudina meitenes mācīties, nodrošina, ka bērniņus pieskata, kamēr jaunās māmiņas iet uz skolu. Taču milzīgs esot gandarījums, kad Gitu aicina uz izlaidumu, vēlāk - uz kāzām un viņa redz - meitene dzīvē nostājusies uz kājām! Gitai pašai bērnu nav, bet ir aizbildniecībā trīs Cerību centra iemītnieču mazuļi.
«Strādājot centrā, daudz sastopos ar robiem likumdošanā, kas apgrūtina palīdzības nodrošināšanu nelaimē nonākušām sievietēm. Neizpaliek arī cilvēciskais faktors. Ir ļoti svarīgi arī, pie kā tu aizej uz Sociālo dienestu, kāds darbinieks tur gadās. Daudzi ir neiecietīgi, neatbalstoši, nosodoši. Kaut gan tieši atbalsts, pozitīva attieksme ir ļoti svarīga šīm sievietēm, kam jau tā dzīve bijusi skarba. Citreiz pozitīvu rezultātu varam sasniegt vien tad, kad es eju līdzi, kad Sociālā dienesta darbinieks redz, ka viņam pretī nav tikai nelaimīga sieviete, bet līdzvērtīga, zinoša personība,» atklāj Gita. Viņai ir bijušas tikšanās ar Labklājības ministrijas pārstāvjiem par jautājumiem, kas būtu risināmi. Sieviete saka - jāatrod laiks, lai apkopotu domas, lai visus jautājumus saliktu strukturēti, lai ir konkrētas lietas, par kurām runāt un ieteikt risināšanas plānus. Gita cer, ka sabiedrība laika gaitā kļūs saprotošāka, bet likumdošana - sakārtotāka.
Jāpiebilst, ka Latvijā katru dienu no dzīvesbiedra vardarbīgas rīcības cieš vismaz 115 sieviešu, norāda sieviešu resursu centra Marta speciālisti, uzsverot, ka sievietes pārdzīvo gan fizisku, gan seksuālu, gan emocionālu vardarbību.