Riodežaneiro olimpiskās spēles ir pirmās vasaras spēles pēc neatkarības atjaunošanas, kurās Latvijas sportisti nav izcīnījuši medaļas. Šis laiks ir bijis emocijām un pārdzīvojumiem pilns ne vien sportistiem un viņu ģimenēm, bet arī līdzjutējiem. Emocijas un kritika dažkārt ir bijušas vietā, bet, atzīšu, uzkrītoši bieži mēdza būt tie jocīgie brīži, kad bija kauns citu cilvēku vietā. Diemžēl šo spēļu laikā «dīvāna ekspertīze» sasniedza vēl nebijušas virsotnes, bieži vien liekot pabrīnīties, kāds ir šī mūžīgā dzinēja noslēpums, kur prātam neaptveramās šļuras liešanai tiek ņemta enerģija. Šeit es runāju gan par anonīmiem interneta resursu lietotājiem, gan sabiedrībā labi pazīstamiem cilvēkiem.
Visiem sakarsušajiem prātiem katram gadījumam atgādināšu - mums joprojām ir tikpat daudz pasaules elites līmeņa sportistu kā pirms spēlēm. Viņi nekur nav pazuduši. Mēs joprojām esam un būsim elitē gan pludmales volejbolā, gan šķēpmešanā, gan BMX, gan svarcelšanā un vairākos citos sporta veidos, turpinot nest Latvijas vārdu pasaulē visaugstākā līmeņa sacensībās. Pēc Rio spēlēm pasaule nav sabrukusi. Sports ir nežēlīgs, tajā ir uzvarētāji un zaudētāji. Ir prieka asaras, un ir vilšanās. Tāda ir sporta būtība. Ir labas dienas, trases, apstākļu kopums, un ir melnās joslas. Augsta līmeņa sportā visu izšķir nianses, ierindas līdzjutējam dažkārt netveramas, un es nešaubos nevienu mirkli, ka ikviens Latvijas sportists, kurš Rio stājās uz starta, attiecīgajā brīdī izdarīja visu labāko, uz ko bija spējīgs.
Diskusijas Latvijas sporta kontekstā pašreizējos apstākļos varētu būt par kaut ko citu. Pašlaik spēku pilnbriedā ir tā paaudze, kas iemaņas un savu sportista karjeru veidojusi neatkarīgajā Latvijā. Uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi padomju sistēmā skolotie speciālisti, kuri ar padomu vēl var palīdzēt atlētiem. Faktiski ir sācies laiks, kad jāsāk plūkt neatkarīgās Latvijas sporta sistēmas augļi. (Atkāpei - Latvija ziemas olimpiskajās spēlēs pēc neatkarības atjaunošanas ir izcīnījusi septiņas medaļas. Bobslejā, skeletonā un kamanās. Un tagad iedomāsimies, cik medaļu mums būtu, ja Siguldā nebūtu bobsleja un kamaniņu trases, kas celta 1986. gadā...)
Līdz ar to, Rio spēļu pēcgaršai esot gana stiprai, šis būtu īstais brīdis visos līmeņos parunāt par Latvijas sportu, sistēmu, attieksmi, atbildīgajiem. Bez vainīgo meklēšanas, vien atbildot uz jautājumu, vai sports ir bijis tāda līmeņa valstiskā prioritāte, lai pamatoti sagaidītu medaļu birumu. Un vai mēs maz vēlamies, lai sports par tādu kļūtu? Varbūt šis būtu īstais brīdis politiķiem paviesoties, piemēram, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, Murjāņu Sporta ģimnāzijā, vai painteresēties, kā ar treniņu apstākļiem ziemā talantīgākajiem Latvijas vieglatlētiem? Iespējams, iepazīstoties ar atsevišķām sportistu ikdienas ainiņām, aiztaupītos arī viens otrs publiskā patosa elements.
Būsim gana atklāti un atzīsim, ka lielā daļā sporta veidu profesionālais sports Latvijā ir labā nozīmē apsēsto un trako nodarbe, kuras dēļ tiek ieķīlātas mājas un darītas ne tādas vien lietas, kas ierindas saprātam nav sagremojamas. Ir labie stāsti pašvaldībās un privātās iniciatīvas, bet izsitas tie, kam apsēstība un talants ir gājuši roku rokā. Bet vai uz trakajiem vien jāturas pasaulei?