Mācīšanās notika pēc mēģinājumu un kļūdu metodes (šajā gadījumā kļūda varēja būt arī nedarīšana, tostarp latviešu valodas mācīšanas nepietiekama forsēšana - labi atceros, ka 1991. gada 22. augustā, tūlīt pēc puča izgāšanās, visi Latvijas krievvalodīgie pēkšņi zināja latviešu valodu vai arī bija gatavi to mācīties, taču pēc kāda laika paskatījās apkārt, konstatēja, ka Latvijas valsts un tās padomdevēji EDSO komisāru izskatā to viņiem nemaz tik skaidri neprasa, un atkal latviešu valodu «aizmirsa»).
Tiem, kam 1991. gada 1. septembrī bija jāiet skolā, šāds stāvoklis, kad skolotāji paši īsti nezina, ko darīt, droši vien nešķita nemaz tik nepatīkams. Turklāt klaiņošana pa Rīgas centru vairs nebija tik bīstama kā OMON laikos - 1991. gada 3. septembra Dienas pirmās lapas ziņā Kārlis Seržants vēstīja: OMON izvests no Latvijas. «31. augusta rītā plkst. 3.26 no Skultes kara lidostas gaisā pacēlās pēdējā transporta lidmašīna, kurā uz savu jauno dislokācijas vietu Tjumeņā devās Rīgas OMON kaujinieki. Izbraukšana sākās plkst. 19.06, kad no Vecmīlgrāvja bāzes autoinspekcijas automašīnu pavadībā izbrauca kolonna, kas sastāvēja no dažādu marku automašīnām. Līdz Skultes lidostai kolonna brauca divas stundas. Ceļā bija izvietoti armijas posteņi. Plkst. 22.40 gaisā pacēlās pirmā lidmašīna. Pirms iekāpšanas tajā OMON personālsastāvs tika atbruņots. Pirms izbraukšanas no bāzes tajā tika atstāti arī tie ieroči, kas bija sagrābti dažādu operāciju laikā. Kaut gan aizbraucot tika solīts: «Mēs vēl atgriezīsimies!», fakts, ka aizbraucēji aizceļoja ar visu iedzīvi, neaizmirstot pat klavieres, liecināja, ka visi tā nedomā.» Jāatgādina, ka OMON aizbraukšanas sakarā tikko bija noticis Dienas pirmais konflikts ar valdību, kas Godmaņa personā bija aizliegusi publicēt informāciju par šo aizbraukšanu un arī Borisa Jeļcina vizīti Latvijā. Protestējot pret cenzūru, Diena iznāca ar baltu laukumu un tajā iezīmētām lielām šķērēm pirmajā lapā.
Nuja, bet kā tad ar 1. septembri? Lieta tāda, ka Dienas pirmais 1. septembris iekrita svētdienā, kad avīze neiznāk. Sestdienā, 1991. gada 31. augustā, bija publicējamas par skolas sākumu daudz svarīgākas ziņas - atjaunotas diplomātiskās attiecības ar Franciju, Zviedrijas vēstniecības darba sākšana (29. augustā Zviedrijas ģerboni pie vēstniecības ēkas piestiprināja Zviedrijas tieslietu ministre Laila Freivalde), noteiktas jaunas alkohola cenas, pašvaldības aizzīmogo PSRS kara komisariātus… Skolas sākumam bija veltītas tikai dažas mazas ziņas iekšlapās: Jelgavā Spīdolas skola tiks ievietota partijas mājā, savukārt no Ventspils Jānis Trops ziņoja: «Mazie krieviņi vakaros būs mājās.» Tur neregulēto migrācijas procesu dēļ bija izveidojusies situācija, ka 3. vidusskolā, kur mācības notiek krievu valodā, jaunāko klašu skolēni spiesti mācīties vakara maiņā, taču šai problēmai tika atrasts risinājums, proti, telpas. Savukārt Daugavpilī izglītības reformai nopietns šķērslis bija mācību līdzekļu trūkums krievu skolām, «jo Krievijā izdotās mācību grāmatas nenodrošina Latvijas krievu patriotisko audzināšanu». Lielāku rakstu par jauno izglītības likumu Esam gatavi neatkarībai 31. augusta Dienā bija publicējis izglītības ministrs Andris Piebalgs, cita starpā rakstīdams: «Visu laiku mūs bāra, ka krievu skolās trūkst latviešu valodas skolotāju. Tas ir fakts. Tagad šajās skolās mainās situācija, pieaug interese un vēlēšanās mācīties latviešu valodu. Ja līdz šim trūka atsaucības, tāpēc skolotāji negribēja mācīt latviešu valodu, tad tagad nav ar ko aizbildināties.»
Savukārt nākamās, 1991. gada 3. septembra, Dienas pirmo lapu rotāja nevis foto ar skolēniņiem, kas bruņojušies ar gladiolām, bet starojošs LR AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs ar klausuli rokā: ASV prezidents Džordžs Bušs viņam tikko piezvanījis un paziņojis, ka ASV atzīs Latvijas Republikas neatkarību de facto.