Audzis bezdarbs
Valstī ar 205 miljoniem iedzīvotāju, kuras ekonomika vēl nesen auga 7% apmērā gadā, ekonomiskā lejupslīde turpinās jau sesto ceturksni pēc kārtas. Brazīlijas ģeogrāfijas un statistikas institūta (Instituto Brasileiro de Geografia e Estatￃﾭstica, IBGE) dati liecina, ka 2015. gadā Brazīlijas tautsaimniecība piedzīvoja kritumu par 3,8%, bet šā gada pirmajos trijos mēnešos - par 0,3%, salīdzinot ar iepriekšējiem trim mēnešiem, kā arī par 5,4%, salīdzinot ar 2015. gada pirmo ceturksni.
Dati par šā gada otro ceturksni tiek solīti augusta beigās, taču jau tagad skaidrs, ka tie tāpat būs negatīvi. Piemēram, Šveices bankas Credit Suisse eksperti uzskata, ka ticama ir iespēja - Brazīlijas ekonomikas lejupslīde turpināsies ne tikai šajā, bet arī nākamajā gadā, kā rezultātā valsts piedzīvos lielāko recesiju un ekonomiskās aktivitātes kritumu kopš 1901. gada - t. i., vairāk nekā gadsimta laikā. Jāpiebilst, ka pašlaik ekonomiskā recesija valstī ir lielākā kopš XX gadsimta trīsdesmitajiem gadiem.
Aģentūra Moody's norāda, ka pie būtiskiem uzlabojumiem nenovedīs arī olimpiskās spēles un pie uzlabojumu trūkuma vainojama Brazīlijas kopējā ekonomiskā situācija. Investīcijas Brazīlijas ekonomikā samazinās jau desmit ceturkšņu pēc kārtas, zaudējot vidēji pa simts tūkstošiem darba vietu ik mēnesi, tāpēc tikai oficiālo bezdarbnieku skaits jau pārsniedzis 11%, bet patiesais bezdarba rādītājs ir ievērojami lielāks, jo statistikā netiek iekļauta lielākā daļa graustu rajonu jeb tā dēvēto favelu iedzīvotāju. Savukārt šādi - graustu jeb favelu - rajoni ir katrā Brazīlijas lielpilsētā, ieskaitot olimpisko Rio. Vienīgais pozitīvais izņēmums kopumā dramatiskajā statistikā ir eksports, kas šā gada pirmajos trijos mēnešos pieaudzis par 6,5%, salīdzinot ar 2015. gada beigām.
Tiek uzskatīts, ka Brazīlijas ekonomika no recesijas spēs izkļūt, pats ātrākais, ap nākamā gada vidu. Atbilstoši Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD) prognozēm 2016. gadā valsts ekonomika kritīsies par 4,3%. Starptautiskais Valūtas fonds tikmēr prognozē tādu pašu lejupslīdi kā pērn - 3,8%, kamēr Pasaules Banka gaida kritumu 2,5% apmērā. Negatīva vai labākajā gadījumā nulles izaugsme tiek gaidīta arī 2017. gadā. Gluži vai vienīgā, kas saskata gaismu tuneļa galā, ir Bank of America, kas Brazīlijai nākamajā gadā paredz ekonomisko izaugsmi 1,5% apmērā.
Taupības pasākumi
Brazīlijas ekonomiskās problēmas tiek skaidrotas galvenokārt ar atkarību no izejvielu eksporta. Valsts ir lielākā sojas, gaļas, cukura un kafijas eksportētāja pasaulē, kā arī ieņem otro vietu kukurūzas un dzelzsrūdas lielāko eksportētāju sarakstos. Kopumā izejvielu eksports nodrošināja 60% visu Brazīlijas budžeta ieņēmumu, kamdēļ visu nozīmīgāko izejvielu cenu kritums pasaules tirgū nekavējoties noveda pie tikpat straujas valsts ieņēmumu samazināšanās. Tiesa, tajā pašā laikā daudzi analītiķi norāda, ka virknē citu Dienvidamerikas valstu, tādās kā Čīle, Peru un Kolumbija, atkarība no izejvielu eksporta ir vēl lielāka, tomēr šajās valstīs izaugsmes rādītāji nav īpaši kritušies. Attiecīgi tiek pieļauts, ka Brazīlijas problēmu cēlonis meklējams ne tikai atkarībā no izejvielu eksporta, bet arī valsts iekšpolitikā.
Valsts līdzšinējās politikas kritiķi uzskata, ka politiski kreisi noskaņoto prezidentu vadībā vairāk nekā desmit gadu garumā akcentēta nevis uzņēmējdarbības attīstība, bet cīņa ar nabadzību un palīdzības sniegšana trūcīgākajai, taču daudzskaitlīgajai valsts iedzīvotāju daļai. Savukārt pēc tam, kad sākās izejvielu cenu lejupslīde, Brazīlijas prezidente Dilma Rusefa pastiprināja valsts regulējumu un palielināja nodokļu slogu uzņēmējiem, kā arī devalvēja nacionālo valūtu, kas 2015. gadā piedzīvoja kritumu par 36%, kā arī paaugstināja procentu likmes, samazināja valsts izdevumus un ieviesa virkni citu taupības pasākumu, kuri gan noveda pie rezultāta, kas bija pilnībā pretējs cerētajam. Inflācija pieauga līdz divciparu skaitļiem, Centrālas bankas bāzes procentu likmes sasniedz 14,25%, bet kredītu procentu likmes - pat 36%. Ieguvumus no taupības pasākumiem neizjuta ne pieredzējuši uzņēmēji, ne arī trūcīgākā sabiedrības daļa.
Jāuzsver, ka šie pasākumi ne tikai nedeva cerēto efektu, bet uz ekonomiskās krīzes fona sākās arī politiskā krīze, par kuras izraisīšanu ievērojamu daļu atbildības Brazīlijas kreisie uzveļ ASV. Lai nu kā, bet Brazīliju piemeklēja virkne korupcijas skandālu, savukārt D. Rusefa tika apsūdzēta manipulācijās ar valsts budžetu 2014. gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā ar mērķi slēpt patieso situāciju valsts ekonomikā. Pēc virknes politisku skandālu viņa sākotnēji uz sešiem mēnešiem tika atstādināta no amata un šī iemesla dēļ pat atteicās piedalīties olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, kurām vajadzēja kļūt par viņas triumfu.
Vienlaikus arī pie varas nākušajiem D. Rusefas oponentiem nav citu iespēju, kā vien turpināt viņas uzsākto ekonomisko politiku krīzes pārvarēšanai, jo reālistisku alternatīvu scenāriju neviens nav gatavs piedāvāt.
Olimpiāde neglābs
Kopējo ekonomisko situāciju nespēs mainīt arī Rio olimpiskās spēles, kas jau paspējušas iekļūt visu laiku dārgāko vasaras olimpisko spēļu pirmajā desmitā. 2009. gadā olimpiādes izmaksas tika plānotas 7,2 miljardu ASV dolāru (6,49 miljardu eiro) apmērā, bet līdz spēļu sākumam tām bija iztērēti jau 16,2 miljardi ASV dolāru. Te gan jāpiebilst, ka Brazīlijas valsts ieguldījums ir tikai 25% no kopējās summas, un šie procenti sadalīti līdzīgās daļās starp federālo valdību, štata valdību un pilsētu. Taupības programmas ietvaros ieguldījumi arī bija mazāki, nekā plānots sākotnēji, tomēr tik un tā sasniedza četrus miljardus dolāru.
Tāpat Riodežaneiro štats, kas ir otrs ekonomiski spēcīgākais štats valstī, neilgi pirms olimpiskajām spēlēm publiskoja oficiālu deklarāciju, kurā tika atzīts, ka katastrofālās finanšu situācijas dēļ štatam ir problēmas ar spēļu sarīkošanu. Ārkārtas stāvokļa oficiāla atzīšana ļāva štata valdībai bez Brazīlijas parlamenta piekrišanas saņemt steidzamus aizņēmumus no valsts. Vēl 20% iegulda Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK), bet pārējos līdzekļus - galvenokārt starptautiskie un nacionālie sponsori.
Savukārt nopelnīt spēļu organizatori gatavojas, vispirms jau pārdodot tiesības uz televīzijas translācijām - šādi plānots gūt 50% ieņēmumu. Nedaudz mazāk - 40%, ir ieņēmumi no līgumiem ar sponsoriem, kamēr biļešu pārdošana veido tikai 8%, bet suvenīru tirdzniecība - 2% plānoto ienākumu. Jāuzsver, ka lauvas tiesu ienākumu atbilstoši līgumiem sev nodrošinājusi SOK, kura gan lielāko daļu ieņēmumu sadala starp nacionālajām olimpiskajām komitejām. Vietējie uzņēmēji tikmēr cer pelnīt galvenokārt uz tūristu rēķina - tiek lēsts, ka šā gada augustā un septembrī Brazīliju apmeklēs kopumā ap 350 tūkstošiem olimpisko ārvalstu viesu. Ceļojums gan nebūs īpaši lēts, piemēram, viena nakts Rio viesnīcās olimpisko spēļu laikā izmaksās vidēji 280 eiro. Savukārt dažādu līmeņu Brazīlijas varas iestādēm atliek cerēt galvenokārt uz nodokļu ienākumiem.
Citu valstu pieredze
Tas, tieši kādi būs Brazīlijas ieņēmumi un olimpisko spēļu ieguldījums valsts ekonomikā, pagaidām vēl, protams, nav zināms, taču jāatgādina, ka 2012. gada vasaras olimpiskās un paralimpiskās spēles Londonā organizatoriem izmaksāja 8,9 miljardus, bet spēļu norises gadā ļāva britu ekonomikai iegūt papildu 9,9 miljardus sterliņu mārciņu. Atbilstoši 2013. gadā veiktajām aplēsēm līdz 2020. gadam ieskaitot ieņēmumi pieaugs līdz 40 miljardiem mārciņu, rēķinot pēc 2013. gada kursa. Tiesa, gan ievērojamā attāluma, gan ekonomisko problēmu un Zikas vīrusa dēļ pastāv aizdomas, ka daļa interesentu priekšroku dos nevis spēļu apmeklēšanai, bet gan to vērošanai televīzijas ekrānos, kamdēļ Riodežaineiro un Londonas salīdzinājums var izrādīties nevietā.
Jāatgādina, ka Londonas olimpiādi televīzijā arī vēroja četri miljardi skatītāju, kas bija mazāk nekā 2008. gada spēlēs Pekinā, kuras vēroja 4,7 miljardi cilvēku, savukārt ieņēmumi no sponsoriem sasniedza 5,9 miljardus ASV dolāru. Pekinas olimpiskajās spēlēs sponsori bija ievērojami mazāk dāsni, ļaujot ieņemt tikai 2,4 miljardus dolāru.
Vērts arī uzsvērt, ka jau kopš 1896. gada, kad Atēnās notika pirmās mūsdienu olimpiskās spēles, to organizēšanas izmaksas pieaugušas 200 tūkstošus reižu. Pirmās Atēnu spēles, rēķinot mūsdienu cenās, izmaksāja desmit miljonus ASV dolāru, savukārt 2004. gada spēles Atēnās - jau 11 miljardus, bet ziemas olimpiskās spēles Sočos 2014. gadā - pat 51 miljardu dolāru. Tiek lēsts, ka kopējās izmaksas par Rio spēļu organizēšanu var sasniegt 20 miljardus dolāru.
Savukārt atbilstoši Oksfordas Universitātes biznesa skolas aplēsēm no 1960. līdz 2016. gadam reālās olimpisko spēļu organizēšanas izmaksas bijušas vidēji 156% lielākas par sākotnēji plānotajām izmaksām. Lielākā atšķirība tika fiksēta 1976. gadā Monreālā, kur reālās izmaksas par 720% pārsniedza sākotnēji plānotos izdevumus, bet Barselonā 1992. gadā šis rādītājs bija 266%.