«Bija līdzīga spēle, bet nezinu, ko varam izdarīt labāk. Tas, manuprāt, ir tas, kas mums tagad ir,» pēc spēles sacīja Latvijas izlases galvenais treneris Marians Pahars. Viņš norādīja, ka neko nemainītu sastāvā vai taktikā, jo, viņaprāt, sniegums bijis labāks nekā rezultāts un pašreizējā situācijā tika izdarīts maksimums.
Droši vien maksimums tika izdarīts pretinieku pārvērtēšanā. Pirms spēles Pahars Fēru salu komandu salīdzināja ar pēdējos gados daudz pārsteigumu sarūpējušo Islandi, tomēr spēlētāju kvalitāte abām valstsvienībām ir pietiekami dažāda. Vaicāts, vai Latvijas izlase nespēlēja pārāk piesardzīgi un ar pārāk lielu respektu pret pretiniekiem, to nenoliedza arī Fēru salu galvenais treneris Lārss Olsens, lai gan uzvarētāji šādās reizēs parasti cenšas izcelt savas komandas kvalitatīvo sniegumu. «Jāpiekrīt, ka pirmajā puslaikā tā patiešām bija. Otrā puslaika sākumā Latvija sāka spēlēt vairāk uzbrūkoši un sagādāja mums grūtības.»
Bija grūti saprast, kāpēc, jau esot iedzinējos ar 0:1, mājinieki pirmajā puslaikā necentās presingot pretiniekus viņu laukuma pusē. Turklāt Gļeba Kļuškina sitiens pa vārtu stabu, kur līdz vārtu guvumam trūka dažu centimetru, sekoja pēc vienas no retajām reizēm, kad Fēru salu komandai tika traucēts mierīgi ievadīt uzbrukumu. Lai gan bija acīmredzams, ka viesu aizsargi nejūtas pārliecināti ar bumbu, kad sastopas ar presingu, šādas darbības neapstrīdamās favorītes Latvijas izpildījumā tika novērotas pārāk reti. Malējie pussargi Aleksejs Višņakovs un Ivans Lukjanovs biežāk pretiniekus gaidīja savā laukuma pusē.
Lukjanova atgriešanās izlasē bija viens no nedaudzajiem pozitīvajiem aspektiem šajā mačā. Viņš bija viens no retajiem Latvijas izlases rindās, kurš nebijās spēlēt ar bumbu, pieturēt to un pameklēt labāku uzbrukuma risinājumu. Arī debitanti Vladislavs Gutkovskis un Kļuškins pēc nervozi aizvadītā sākuma vēlāk izcēlās ar to pašu, bet vairākums pārējo mūsu izlases futbolistu šķita esam iebiedēti ar to, cik spēcīgs ir pretinieks. Pat izlasē pieredzējušais Valērijs Šabala retu reizi atļāvās izdarīt vairāk par vienu pieskārienu bumbai, cenšoties ātrāk to pārvirzīt citur. Un ļoti bieži - neprecīzi. Minētajam trio gan acīmredzami trūka savstarpējas sapratnes ar izlasē biežāk spēlējošajiem.
«Kādi gan var būt izskaidrojumi [neizmantotajām vārtu gūšanas iespējām]? Tas ir meistarības jautājums,» pēc spēles Pahars deva mājienu, ka izlasē pašreiz pieejamie futbolisti ne uz ko vairāk nav spējīgi, kam gan negribētos piekrist. «Negribu šodien runāt par tām lietām, kur mēs atrodamies, kur atrodas Latvijas futbols, kur atrodas Virslīga utt. Šodien puiši atdeva visus spēkus. Šodien, manuprāt, nevaru izdarīt neko citu.»
Pārsteidza arī šķietamais miers, ar kādu uzņemts apkaunojošais zaudējums. Futbolisti ļoti ilgi nenāca ārā no ģērbtuvēm, un vairākums no viņiem atteicās sniegt komentārus. Noprotams, ka spēlētājiem kauns par rezultātu, un ir nesaprotami, ja treneris pēc mājās piedzīvota zaudējuma pundurvalsts izlasei saka, ka viss bijis labi, tikai trūcis veiksmes.
Žēl arī, ka vārti zaudēti šķietami nevainīgās situācijās pēc līderu Andra Vaņina un Kaspara Gorkša kļūdām. Vissliktāko iespaidu mačā atstāja otrs centra aizsargs Vitālijs Jago-dinskis, kurš ar galvu pa gaisu sita biežāk nekā pa bumbu. Kluba un spēļu prakses neesamība uz viņa sniegumu un pārliecību atstājusi negatīvu ietekmi, bet tā bija Pahara izvēle uzticēties viņam.