Nupat vienas dienas ažiotāžu raisīja no darba atlaistā KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītāja Juraša atklāsmes žurnālā Ir, ka viņam piedāvāts kukulis miljona eiro apmērā, lai krimināllietu, kas saistīta ar nu jau bijušā Latvijas Dzelzceļa vadītāja Magones saņemto lielo naudas summu no Igaunijas uzņēmēja Osinovska, pārvērstu no kukuļdošanas par tirgošanos ar ietekmi, par ko ir daudz maigāks sods. Vieni šo Juraša vēstījumu uztvēra kā dzelžainu apstiprinājumu savai jau esošajai pārliecībai par to, kuri labie, kuri sliktie, otri tūdaļ pat saskatīja paralēles ar bijušā ministra Ķīļa līdzīgiem izteikumiem, kas pierādījumu trūkuma dēļ atzīti par pasakām, trešie gluži loģiski vērsa uzmanību, ka - lai nu no kā, bet no KNAB izmeklētāju priekšnieka šādā situācijā gan būtu pamats sagaidīt arī pierādījumus vai vismaz apjēgu, ka nepierādīti apgalvojumi (tātad tās pašas pasakas) profesionāļa statusam, uz kādu viņš pozicionējas, itin nemaz nepiedien.
Bet šie nav vienīgie piemēri tam, ko varētu raksturot kā bezatbildīgu retoriku no augstu esošu vai bijušu amatpersonu puses un kas kā piliens pie piliena veido vispirms mūsu pašu sabiedrībā negatīvu attieksmi pret valsts pārvaldi un valsti kā tādu un pēc tam arī kopējo «bildi», pēc kuras tiek vērtēta Latvija starptautiski. Vēl vienu šādu gadījumu pieredzējām pēc neveiksmīgā mēģinājuma konkursa kārtībā atrast jaunu Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāju, tātad arī pavisam nesen. Un te «galvenajā lomā» vēl augstāka amatpersona par iepriekš minētajām - Vienotības Saeimas frakcijas vadītāja Āboltiņa, kas acīmredzot savas, nu, neteiksim, samaitātības, bet drīzāk izpratnes, kā lietas politikā kārtojamas, ietekmē izteikusies, ka VID vadītāja neatrašana konkursā viņai neatstājot sajūtu, ka premjera partijai varētu būt nolūks atrast politiski paklausīgu VID vadītāju, tātad ielikt amatā savējo. Var saprast, ka politiķes satraukums ir par to, ka tāds «savējais» iecelšanu amatā arī «atstrādātu», visdrīzāk piesedzot kādas nelikumības. Bet, ja ar tādu attieksmi izrunājas viena no koalīcijas partijas līderēm, būtu tikai loģiski, ja premjers jau nākamajā dienā uzaicinātu viņu uz atklātu sarunu par tēmu, vai Vienotība vēlas būt respektēts partneris koalīcijā vai ne. Ja ir fakti, tie jāliek galdā, ja ir kāda neskaidrība, to var izrunāt, bet izmantot savu statusu koalīcijas partneru un līdz ar to arī visas valdības un valsts nomelnošanai tāpēc vien, ka paši vairs nav pie konkursa rīkošanas, ir vismaz zemiski.
Diemžēl atbildību no amatpersonām par, piedodiet, muldēšanu pie mums neviens nekad nav prasījis un neprasa. Tāpat kā pierādījumus visiem apgalvojumiem, kas piesegti ar «iespējams», «visdrīzāk», «izskatās», «neizslēdzu iespēju», «pieļauju» u. tml. Tāpēc šāda sevis izcelšana uz vienlaikus nomelnoto konkurentu vai personiski nīsto fona paredzama arī turpmāk. Un tāpēc nav ko lieki būt izbrīnītiem, kad citas valstis gan korupcijas novēršanas, gan valsts institūciju sakārtotības ziņā dažādos novērtējumos gūst augstāku atzinību. Ne tikai blēži un iestādes, kas tos apkaro, arī paši ar savu izrunāšanos radām to bildi, pēc kā mūs vērtē.