«Atšķirībā no citām vidusskolām, tā mēģināja no skolēniem veidot tādas kā biznesa personības. Likumsakarīgi, ka pēc tam liela daļa turpināja studijas ekonomistos vai Banku augstskolā,» Reinis atceras.
Kurjera pienākumi bankā viņam ļāva pazondēt, vai iecerētās mācības Banku augstskolā viņu pašu tiešām interesē. «Šīs divas nedēļas bija lielisks piedzīvojums,» stāsta Reinis, kurš nu Swedbank ir Finanšu institūta vadītājs. Toreizējā banku vide no pašreizējās atšķīrās visai krietni. «Man atmiņā visvairāk iespiedušies ātrie naudas pārvedumi, kur tāds jauns puika kā es kopā ar bruņotiem apsargiem un šoferi visai nopietnu summu čemodānā nogādājām no vienas bankas uz otru, turklāt tas brauciens varēja būt arī dažu māju attālumā. Ja summas bija mazākas, apsargus nemaz nepiešķīra, gājām tāpat, ar naudas maisiņu rokās…»
Te ir krēsls, te - telefons
Lai gan līdztekus finansēm Reini ļoti interesēja arī arhitektūra, iestājpārbaudījumos veiksmīgāks viņš izrādījās Banku augstskolā. Iepriekš iegūtā kurjera pieredze viņam studiju laikā palīdzēja Hansabankā dabūt prakses vietu, kas pārauga pastāvīgā darbā. Reinis nokļuva valūtas dīleru nodaļā. «Pienākumos tiku ievirzīts visai ātri. Mans nosacītais kurators teica: šis ir tavs krēsls, šis ir tavs dators, te ir telefons, pa to zvanīs - tev jāceļ, bet datora ekrānā labajā pusē ir pārdošanas kurss, kreisajā - pirkšanas. Darbojies!» Reinim superīsā instruktāža likās ļoti laba, jo ļāva kļūdīties, bet no kļūdām iemācās vislabāk. Reinis diezgan ātri saprata, ka kļūdas, piemēram, valūtas pirkšanas un pārdošanas stabiņu sajaukšana, te ne vien izraisa kolēģu piezīmes, bet arī ir dārgi maksā.
Kad pēc pāris gadiem kolēģe ievaicājās, kāpēc viņš nav pieteicies investīciju produktu pārdošanas menedžera vakancei, Reinis šo jautājumu uzdeva arī sev. Tad aizgāja aprunāties ar potenciālo vadītāju, abi atrada kopīgu valodu un saprata, ka jāstrādā kopā. Latvijā tad sāka attīstīties iespējas privātpersonām investēt dažādos fondos, un Reiņa uzdevums bija ieviest tādu iespēju arī Swedbank. Par to, kas ir investīciju fondi un kā tie strādā, viņam bija gan semināros jāizglīto klienti, gan jāapmāca kolēģi. «Man kā jaunam speciālistam tas bija ļoti izaicinošs pasākums, arī ļoti radošs - no nulles radījām jaunu biznesa nišu.» Reinis atzīst, ka kādu laiku bankā bija centrālais cilvēks, pie kā nonāca sarežģītāki jautājumi par ieguldījumu fondiem.
Pārbaudījums ar komandu
Pēc fondiem dienaskārtībā drīz vien parādījās arī apdrošināšanas pakalpojumi un aktīvāka pensiju 2. un 3. līmeņa izplatīšana. Šī uz privātpersonām vērstā niša auga ļoti strauji, tāpēc bankā tika izveidota Investīciju produktu nodaļa. Reinis pieteicās to vadīt, un šāda iespēja viņam arī tika dota. Komplektā nāca pārbaudījumi.
«Ja esi eksperts, kas kaut ko radījis no nulles, tev ir sajūta, ka tu zini, kā visam ir jānotiek, esi pieradis pie sava darba stila un varbūt neesi saskāries ar komandas organizēšanu un vadīšanu. Man šī tēma sākumā bija pilnīgi sveša, tas arī atspoguļojās dažādās interesantās situācijās ar kolektīvu. Ne jau vienmēr cilvēki tev piekrīt. Jautājums - ko tu ar to dari? Es tobrīd centos visus pārliecināt, jo likās, ka galu galā es te esmu vadītājs, eksperts, es visu zinu ļoti labi. Protams, dažiem kolēģiem tā nešķita. Tas radīja zināmas berzes, kuru varēja nebūt,» Reinis ir atklāts. Tagad viņš uz to visu raugās kā uz mācību, lai gan tobrīd vairāk fokusējās uz mērķu sasniegšanu arī ar autoritārām metodēm.
Atklāsme, ka neesi Visuma centrs, nāca vēlāk, kad Reinis ļāvās jaunas darbavietas un mazliet citas darbības jomas kārdinājumam un piekrita kļūt par Individuālo klientu apkalpošanas jeb Private banking nodaļas vadītāju SEB bankā. «Viens ir būt par līderi komandā, kas tevi pazīst un savā ziņā respektē tavas līdzšinējās darbības dēļ. Bet, pārejot uz citu organizāciju, tev tādas bagāžas vairs nav, tiem cilvēkiem tu esi balta lapa. Tad saproti - mana ekspertīze noteikti nav lielāka kā pārējai komandai, bet tā ir kādā vienā konkrētā nišā. Tas liek saprast, ka daudz vairāk ir jāstrādā caur cilvēkiem, ko tu iepriekš neesi darījis,» Reinis stāsta. Šī apjausma nākusi grūti un prasījusi visus deviņus SEB bankā pavadītos mēnešus.
Iekāpt uzņēmēja kurpēs
Satiekoties ar vecajiem kolēģiem no Swedbank, Reinim pamazām radās sajūta, ka varbūt jālūko pēc iespējas atgriezties. Tāda arī parādījās, turklāt tajā pašā pozīcijā, no kuras Reinis bija aizgājis. Viņu tiešā klientu apkalpošana neaizrāva tik ļoti kā investīcijas, tāpēc viņš atgriezās ar prieku. Bet - jaunā kvalitātē, jo pabūšana «ārpusē» bija likusi daudz ko pārdomāt.
Pēc trim gadiem Reinis kļuva par Uzkrājumu un apdrošināšanas nodaļas vadītāju, bet vēl pēc diviem kādā banketā kolēģis viņam izklāstīja savu ideju, kā attīstīt Swedbank Privātpersonu finanšu institūtu - saliekot vienā vienībā institūta līdzšinējo fokusu uz privātpersonu izglītošanu finanšu pratībā un bankas aktivitātes, kas saistās ar uzņēmēju izglītošanu. Viņš šai vienībai arī meklēja vadītāju. Reinis nosprieda, ka laiks kaut ko karjerā pamainīt, un pieteicās vakancei.
Finanšu pratība un uzkrājumu veidošana kā tēma Reinim pastarpināti bijusi blakus teju visā iepriekšējā darba pieredzē. Tāpat arī cilvēku izglītošana, jo Latvijas iedzīvotāju paradumi krāt un apdrošināties ir samērā vāji, lai gan uzņem apgriezienus. Savukārt jaunais, sākot vadīt Swedbank Finanšu institūtu, Reinim bija uzņēmumu puse. «Mērķis ir atbalstīt mazo uzņēmēju un tā, kā viņam visvairāk vajag,» Reinis saka. Mazais uzņēmējs nereti ir savas lietas un intereses speciālists, bet viss, kas saistās ar uzņēmuma dibināšanu un vadīšanu, viņam mēdz būt pasvešs. Tāpēc institūts piedāvā informāciju, praktiskus atbalsta rīkus, iespēju dibināt kontaktus ar citiem uzņēmējiem. Reinis vērtē, ka uzņēmējos jūtams Latvijai tik tipiskais individuālisma gars, kas nereti bremzē biznesa attīstību un konkurētspēju. Latvijas uzņēmējs mēģina visu darīt pats, deleģēt vēl jāmācās.
Mazo uzņēmumu realitāte Reinim vienlaikus ir gan aizraujoša, gan pagrūta. «Baņķierim līdz galam saprast uzņēmēju ir izaicinoši. Te ir stāsts par iekāpšanu klienta kurpēs, un daudzas nianses bieži paslīd garām, jo tu to pats vienkārši neesi darījis.» Reinis bilst, ka darbs prasa pamatīgu iedziļināšanos un pētniecību, lai gan pilnīgi visā iegremdēties nevar, jo katrā biznesā izaicinājumi atšķiras - desu ražotājiem tie ir vieni, amatniekiem citi.
Bungas guļamistabā
Pašlaik Reinim darbā ir ļoti interesanti. «Ja runājam arhitektūras terminos, šobrīd tai ēkai, kurā darbojos, ir ielikti pamati, bet ir jāsāk būvēt tālāk.» Viņš gan neizslēdz, ka kādreiz varētu arī izmēģināt spēkus no bankām un finansēm atšķirīgā sfērā. Dzīva joprojām ir interese par arhitektūru, un Reinis tic, ka to aizvien būtu iespējams pārvērst profesijā. «Nekad nav par vēlu. Ir cilvēki, kas sevi attīsta kā ekspertu vienā jomā, iet dziļumā. Ja arī viņi maina darbavietas, tad joma paliek tā pati. Mani interesē vairāk kaut kā jauna radīšana un attīstīšana, un joma nav tik kritiski svarīga, lai gan, protams, dažas ir simpātiskākas nekā citas.»
Radošums lien uz āru arī Reiņa brīvajā laikā, kur citādi daudz vietas atvēlēts sportam. Viņš savulaik gājis Rīgas 1. mūzikas skolā un dziedājis mediņu zēnu korī, vēlāk - spēlējis bungas bigbendā, grupā, ballītēs. Bungas Reinim mājās stāv guļamistabā, «palaikam ļauju sev vaļu». Bet nesen darba pasākumā ar kolēģiem pārsteiguši pārējos, nospēlējot pāris latviešu popdziesmu.