Ļoti labs jautājums. Ja skatās detalizētāk uz aptauju datiem - kas balso par palikšanu un kas par aiziešanu -, ieraugām, kā mūsdienās saka, mazliet politnekorektu ainu. Jo par palikšanu lielāka tendence ir balsot cilvēkiem ar labāku izglītību, ar labāku darba pieredzi, gados jaunākiem. Un tas daļēji parāda ekonomiskās izaugsmes sekas, un tas nav tikai par Brexit, tas ir arī «stāsts» par Trampu. Ja mēs skatāmies ASV un kā atskaites punktus izvēlamies 1980. gadu un 2010. gadu, un skatāmies salīdzināmās cenās (izņemot ārā inflāciju), tad vīrietim ar vidusskolas un zemāku izglītību apskatāmajā laika periodā ienākumi ir samazinājušies par apmēram 10 procentiem. Savukārt iedzīvotājiem ar augstāku izglītību ienākumu kāpums ir bijis tuvu pie 20 procentiem. Plaisa paplašinās, un, ja daļa sabiedrības, tā teikt, netiek līdzi, šī daļa sāk dusmoties. «Kaut kas nav kārtībā!» Līdz ar to var teikt, ka parādās šī attīstības modeļa kā tāda trūkumi. Tāpat tas viss ir apliecinājums kļūmēm izglītības sistēmā. T. s. labklājības valsts nespēj pavilkt to, ko cilvēki uzskata par viņiem solīto.
Neapstrīdu šo aprakstu, bet te ir vēl viens aspekts. Tātad ir paradigma, ka šis ir globalizācijas uzvaras laikmets. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka arvien vairāk cilvēku saka: «Apturiet, es gribu izkāpt!» Lai gan visi grib vienlaikus saglabāt globalizācijas nestos labumus.
Ekonomikas teorijā valdošie modeļi saka: jā, globalizācija kopumā dod labāku rezultātu, un vidējais ienākumu līmenis pieaug, bet netiek pateikts, kurš iegūst un kurš zaudē. Un ja tā sabiedrības daļa, kas zaudē, nesaprot, kas notiek, tad sākas nepatikšanas. Turklāt ņem vērā, ka tā daļa, kas kaut ko zaudē vai uzskata, ka var zaudēt, ir aktīvāka, saliedētāka nekā tā, kas ir puslīdz apmierināta.
Atgriežoties pie specifiski Brexit - ņem vērā, ka ES patiešām vairs nav tāda, kāda tā bija 1975. gadā, kad briti pēdējo reizi balsoja par to, palikt Eiropas Kopienā vai aiziet. Tas modelis ir mainījies - tas vairs nav ekonomisks, tas lielā mērā ir kļuvis politisks. Ja mēs skatāmies uz pēdējās krīzes sekām, tad redzam, ka ES ir izvēlējusies tās pārvarēt ar ciešāku integrāciju. Un tas, kā saka, ir pavisam cits piedāvājums. Īsi sakot, ja no ekonomisko interešu viedokļa liekas skaidrs, ka pareizāk būtu visiem palikt kopā, tad jāņem vērā arī tas, ka ES šodien nav tā, uz kādu briti savulaik, žargonā runājot, parakstījās. Un vēl klāt nāk jau minētās nevienlīdzības lietas, un visi šie elementi «saliekas kopā».
Es gribētu vērst uzmanību vēl uz kādu aspektu - ka politiķiem jādomā, ko viņi sola. Savulaik sasolīja šo referendumu, un nu paši strebj ievārīto. Protams, tikpat labi var teikt, ka tas, ka politiķi pilda solījumus, ir labi. Es tikai gribu teikt, ka arī mums Latvijā jāņem vērā: ja mēs virzāmies uz pilsoniski aktīvākas sabiedrības pusi, politiķiem ir krietni vairāk jāapzinās sava atbildība.
Un kā tas viss izskatās no Latvijas «plauktiņa»?
Jāsaprot, ka jautājums ir nevis par šodienu vai rītdienu, bet par nākamajiem desmit gadiem. Latvijai ir bīstama ekonomiski vāja un politiski sadrumstalota Eiropa. Pirmā sadaļa - divas trešdaļas no mūsu eksporta iet uz Eiropu. Ja mūsu eksporta partneris ir vājš, mums ir ekonomiskas problēmas. Un tikko mums ir ekonomiskas problēmas, parādās arī dažādas politiskās problēmas. Otrā sadaļa - ja Eiropa politiski ir vienota, Krievija mums nav bīstama. Savukārt, ja Eiropa iekšēji stīvējas, mēs esam neaizsargāti. Tas savukārt nozīmē zemāku izaugsmi, lēnāku ienākumu kāpumu, pieaugošu tendenci aizbraukt. Un šādā kontekstā Brexit, neatkarīgi no tā, ko kurš no mums par to domā, Eiropu nepadara nedz ekonomiski, nedz politiski spēcīgāku. Un, atklāti sakot, pat ja briti nobalso par palikšanu, nepatīkamas sekas vienalga būs, jo nu arī citiem Eiropā būs kārdinājums uzvesties kā pie «zviedru galda» - šo ņemšu, to neņemšu.