Tēva pēdējā buča meitām
Zigrīda tāpat kā vairums izsūtīto liktenīgo datumu atceras tā, it kā tas būtu noticis vakar. Divpadsmit gadu vecā meitene, tērpusies vieglā kleitiņā un portfeli rokā, kopā ar mazo māsu un vecmāmiņu devās apciemot tēti, kurš strādāja Katlakalnā. «No rīta tēvs aizgāja uz darbu, pie mums ienāca un teica, ka jābrauc uz Rīgu. Domāju, ka noteikti vedīs mājās pie mammas. Vēl tēvu pasauca, nodomāju, ka pavisam labi - kopīgi brauksim mājās,» atminas sieviete. Taču ceļš aprāvās Šķirotavas stacijā, kur jau simtiem citu ļaužu piepildīja lopu vagonu ešelonus. «Viens no zaldātiem teica, ka ātri jāatvadās, vīriešus vedīšot atsevišķi, tāpēc tiksimies galā. Tētis mūs ar māsu apskāva, iedeva buču un teica, ka, iespējams, tiekamies pēdējoreiz. Tā bija pēdējā buča no tēva,» pieklusinātu balsi saka Zigrīda. Tēvu gala stacijā, protams, nesastapa. Tikai pēc vairākiem gadiem ģimeni sasniedza vēsts par lodi, kas kā sods sev līdzi aizrāva viņa dzīvību.
Meitenes kopā ar vecmammu ielika vagonā pie mātes, kas nakts vidū bija izrauta no gultas: «Mamma padomāja, ka vedīs uz cietumu, apģērbās, un viss. Bet viens no zaldātiem nometa segu uz grīdas, ielika tur mūsu kristāla vāzi un teica, lai tomēr paņemot ko līdzi. Tās arī bija vienīgās lietas mūsu pūrā. Citām ģimenēm jau bija gana visa kā, taču, ja tas zaldātiņš nebūtu ieteicis ko paņemt, mums vispār nekā nebūtu, vien tās kleitas, kas mugurā. Vienai sievietei bija līdzi daudz lietu, kuras viņa tad tur uz vietas mainīja pret ēdienu, taču pēc kāda laika viņa nomira, un divi mazi bērniņi tā ap piecu gadu vecumu palika vieni. Viņi bija gājuši lūgt ēdienu, un tā arī palikuši un aizmiguši pie kādām namdurvīm, no rīta atrada sastingušus bērnu ķermenīšus.»
Sieviete maz atminas no ceļā pavadītā laika, vienīgi zina teikt, ka bija švaki ar ēdamo: «Vēl atceros epizodi, kad mūs pēc tam pa Obas upi veda, salādēja visus baržai apakšā, kur kādreiz lika ogles. Tad klīda runas, ka ievedīs baržu upes vidū un noslīcinās ar visiem cilvēkiem, mamma mūs tā apņēma, lai esam kopā, taču runas nepiepildījās.» Ceļa posms noslēdzās Vasjuganas upes krastā esošajā Berjozovkas sādžā.
Kartupeļi svētku galdā
Sākotnēji visus izmitināja kantora mājā, bet vēlāk kur nu kuro, Zigrīdas ģimenei ierādīja trīs reiz trīs metrus lielu būdiņu, kas bija paredzēta mednieku suņiem, lai tie ziemā nesaltu.
Pēc mēneša sādžā no latviešiem vairs nebija ne miņas: «Atbrauca komendants, teica, ka visiem jābrauc uz meža darbiem. Bet mēs nebijām derīgi. Man un māsai kleitiņa jau bija noplīsusi, čībiņas arī, plikas kājas, pašas novārgušas, moskītu nokostas, sakasījušās, pumpainas, mammai kleita arī jau lēveros, vecmāmiņa ar spieķi. Kur tad mūs tādas ņems! Toreiz komendants teica: ih daļše vesķi ņečevo, oņi i tut sdohnut (viņas tālāk nav vērts vest, viņas arī te nosprāgs - krievu val.).»
Par ēdienu tur galvenokārt kalpoja zāle, un retu reizi tika arī pa kādai labsirdības dāvanai: «Māsiņa lasīja nātres, kas bija vislabākais ēdiens, un viņai vienmēr rokas bija sapampušas kā bulciņas no dzēlumiem. Vēl bija balandas, kosa, viss, ko varēja dabūt. Kolhozs vārīja zupu strādniekiem, tad gājām pāri palikušās mizas lasīt, mazgājām, ēdām. Māsiņa vienreiz gāja lūgt pie cilvēkiem ko ēdamu, un viņi ielaida iekšā pasildīties, kad deva ēst uz vietas, teica, ka neēdīs, nesīs līdzi, lai visiem tiek.»
Savukārt pirmie Ziemassvētki svinēti ar egļu zariņu un pret kristāla vāzi iemainītiem kartupeļiem. «Zāles garša no atmiņas sāk izzust, toties maizes garša un tās vērtība neizzudīs nekad,» noteic sieviete. Pirmo laiku dzīvots ar cerību, ka drīz jau tiks atpakaļ, taču, kad lika parakstīties, ka būs jāizcieš sods 25 gadu garumā, doma par kuģi, kas ved mājup, izplēnēja.
Apsolītais maizes gabaliņš
Pēc laika nu jau 13 gadu veco Zigrīdu atzina par pietiekami spēcīgu meža darbiem un uz vairākiem mēnešiem aizveda prom no mammas. «No tā laika vislabāk atceros, ka mums iedeva katram kartupeļu maisu. Kad atgriezies no darbiem, uzvāri to savu kartupeli, viņš ir sīksts kā kalaša, bet tu esi laimīgs, ka tev vismaz tas ir. Vēl deva maizes gabaliņu - ja izpildīja normu, tas bija lielāks, ja neizpildīja, mazāks. Gribējās to piekost klāt, taču bija jānoliek, jo rīt visu dienu mežā nebūs, ko ēst. Tu nevari aizmigt, zinot, ka ir tas gabaliņš, skaties uz to, bet zini, ka nedrīkst, rīt tas būs ēdiens visai dienai,» Zigrīda gremdējas skaudrajās atmiņās.
Pusaudzei no maisa auduma bija pašūts apģērbs, kurā viņa izskatījusies tā, ka neviens pat nav sapratis, kas slēpjas zem biezā slāņa - meitene vai puika. Pārinieks, ar kuru kopā zāģēti koki, arī bija līdzīga vecuma: «No ciedriem lija sveķi, ko varēja košļāt, un viņš man tad teica, lai ēdu, varbūt būs vairāk spēka. Teicu: «Bet zini, Feģa, man šķiet, ka man no tiem gribas vēl vairāk ēst.» Un tā jau arī bija.» Pavasarī uz mēnesi varēja atgriezties pie mammas, bet liels prieks tad neesot bijis - laiks svešumā pavadīts bez emociju uzplūdiem.
Zigrīda vairākkārt atgriežas pie dzīves suņiem domātajā būdiņā un saka, ka ar skaidru prātu nemaz nevarot aptvert, kā viņa palika dzīva. Par gultām toreiz kalpoja uz lāvām uzklātas krievu izmestās pufaikas, bet siltumu deva mazā krāsniņa, kas, ugunij izdziestot, tūlīt atdzisa. Meitene tad bieži devās pēc kurināmā: «Krievs iebrauc mežā, nogāž koku, paņem sev visu un atstāj zarus. Gāju tad tos zarus lasīt. Vienā reizē sasienu, velku mājās un saprotu, ka vairs nevaru, nav spēka. Domāju - drusciņ, drusciņ apsēdīšos. Sēžu, un man paliek tik labi, sapņoju, ka man ir silti, viss kārtībā. Labi, ka toreiz pamodos, citādi varēju aizmigt pavisam kā tie divi bērniņi. Atnācu mājās, un visi raudāja nobažījušies, teica, lai vairs nekad tā nedaru.»
Svētnīca Latvijas mežos
Pēc tam dzīve tomēr mazliet gāja arī uz augšu - iegūta gan labāka dzīvesvieta, gan gotiņa nopirkta, arī kāda balle nodejota, pat vīrs noprecēts un divi bērni laisti pasaulē. Savukārt 1959. gadā kājas jau atkal mina dzimtenes ceļus.
Tomēr izpostītā likteņa brūces smeldz vēl šodien, un kurš gan spēj saskaitīt, cik daudz dzīvību pazemots, izkropļots, pazudināts. «Bieži cilvēki, lasot stāstus par to laiku, saka: «Vai, cik interesanti, bet, nu, kā jau grāmatās, mazliet piepušķots.» Mīļie, katrs vārds ir balta patiesība, cilvēks ar skaidru prātu to vienkārši nevar aptvert!» uzsver Zigrīda. Sievietei stāstāma gana, taču, kad gribas paklusēt, viņa ejot mežā, kur gluži kā taigā aiz sevi paceļ katru zariņu - toreiz tas darīts svešiniekam, bet vietējais mežs esot svētnīca, kurā patverties.