Apzinoties, cik riskanti ir interpretēt svešus lēmumus, pieņemu, ka virsrakstā lietotais apsvērums ir bijis būtisks daudziem no tiem britiem, kuri balsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES). Un savu panāca.
Apsvērums ir interesants vairāku iemeslu dēļ. Tas ilustrē gan cilvēka t. s. vēsturiskās atmiņas garumu (pareizāk sakot, īsumu), gan to, cik viegli cilvēks pierod pie zināma status quo (piemēram, pārticības līmeņa) tik pamatīgi, ka uzskata: to pazaudēt nevar. Un jūtas motivēts eksperimentiem. Mani subjektīvi šajā apsvērumā intriģē, ja tā var teikt, sausi akadēmiska sadaļa par to, ko ļaudis uzskata par demokrātiju.
Tātad, cik nu var spriest pēc mediju paustā, viens no galvenajiem pārmetumiem ES no izstāšanās piekritēju puses bija un ir lēmumu pieņemšanas modeļa nedemokrātiskums ES. Šo tradicionālo eiroskeptiķu argumentu ir grūti apstrīdēt, tomēr mans, retoriski izsakoties, jautājums ir: cik vispār politika, vara spēj būt demokrātiska? Izstāšanās piekritēji, noprotams, uzskata, ka Lielbritānijai, tās iedzīvotājiem, ir potenciāls veidot - salīdzinoši ar ES - demokrātiskāku politiku. Ticība sev ir laba lieta, un lai veicas. Tomēr vēršu uzmanību uz kādu ironisku situāciju - pēc tam, kad lielākas demokrātijas aizstāvji savu it kā ir sasnieguši, valstī netrūkst apmēros iespaidīgu grupu - Skotijā, Ziemeļīrijā -, kas saka, ka tās nu izstumtas no ES nedemokrātiskā ceļā, ka to viedoklis ir ignorēts, un nu laikam tak' būšot jārīko referendumi par izstāšanos no pašas Lielbritānijas...
Īsi sakot, nav jābūt Rietumu t. s. kreisajam intelektuālim, kurš ar neuzticību uzlūko valsts varu a priori, lai nojaustu - demokrātijas jēdziens ir tik daudzšķautņains, ka, pirms sākt izteikt apgalvojumus, ir jāvienojas, par kādu demokrātijas aspektu mēs runājam. Un tas attiecas ne tikai uz britiem, bet demokrātijas trūkuma ES struktūrā kritiķiem vispār, tātad tas būs aktuāls jautājums arī turpmāk.
Mazliet vulgarizējot - viena demokrātija ir tas, kā tiek pieņemti starpvalstu lēmumi (par tirdzniecību, imigrāciju utt.), cita - kādas ir indivīda iespējas kaut ko ietekmēt konkrētajā atsevišķajā valstī, vēl cita - kāda ir manipulācijas ar informāciju pakāpe šajā valstī. Un tā tālāk. Panākot lielāku demokrātiju vienā aspektā, piemēram, izstājoties no kāda starpvalstu lēmumu pieņemšanas mehānisma, tas automātiski nenozīmē, ka būs lielāka demokrātija citos aspektos. Piemēram, Brazīlija - ņemot vērā tās reģionālo svaru - ir visnotaļ neatkarīga pirmajā aspektā, tomēr diez vai var runāt par augstu demokrātijas līmeni citos (iekšpolitikas caurskatāmība utt.). Lielbritānijā nobalsojušo vairākums acīmredzot uzskata, ka ar demokrātijas aspektu vairumu valstī viss ir kārtībā, atlika tikai paaugstināt demokrātijas līmeni tajā, ko līdz šim regulēja sasaiste ar ES. Lai tā būtu, nemāku spriest. Tomēr eiroskeptiķiem citviet derētu paturēt prātā, ka «demokratizācija», izstājoties no ES, vēl nenozīmē lielāku demokrātiju viņu valstīs. Kā saka, nav jau problēma izstāties, bet tas diez vai būs risinājums problēmu kopumam.