Jāsaka gan, ka starp publiski izskanējušo skaidrojumu un notikušo (piemēram, jautājumā par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes attieksmi pret šo LTV un FM vienošanos) ir dažas atšķirības, tomēr jāpiekrīt, ka tādā veidā veidot komunikāciju ar sabiedrību no ministrijas puses diemžēl ir līdzšinējās nepārvaramās prakses turpināšana.
Atvaino, kas ir «nepārvaramā prakse»?
Tu taču pats par to bieži raksti (iesmejas). Kad institūcijas, šajā gadījumā LTV, rīcībā esošie resursi neatbilst tās iespējām, un tad ir šādas finansiālas «piešprices». Es nedomāju, ka LTV vadība ir laimīga, ja tai jālūdz nauda, bet tas ir neizbēgami, ja netiek izveidota situācija, kad sabiedriskajiem medijiem ir normāls ilgtermiņa budžeta plāns. Nevar būt tā, ka prasības no pasūtītāja puses pieaug lielākā apmērā nekā ir finansējums. Ka kaut kas tiek «ielikts» sabiedriskajā pasūtījumā, neparedzot tam resursus. Un mēs tagad varam nosodīt sabiedrisko televīziju, komercmediji var rūkt un pukoties, bet tas viss tā jau ir bijis.
Es no Kultūras ministrijas cilvēkiem gan sapratu, ka sabiedriskajiem medijiem nākamgad finansējums tiks palielināts. Kā parasti, ne tik lielā apmērā, cik tiek prasīts, tomēr tiek.
Vai tad nākamā gada budžets ir jau apstiprināts? Nav. Nu, redzi. Ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi, visu to mocīšanos rudeņos, es būtu ļoti piesardzīga. Jo, pat ja finansējums patiešām tiks palielināts, nav teikts, ka nebūs prasības to izlietot tādam saturam, kas neattiecas uz ēnu ekonomikas tematikas atspoguļošanu. Piemēram, nākamais ir vēlēšanu gads, var būt vēlme veidot finansiāli dārgas priekšvēlēšanu diskusijas reģionos.
Bet kāpēc naudu prasīja un gandrīz saņēma tieši LTV, nevis, piemēram, gan LTV, gan Latvijas Radio? Latvijas Radio auditorija ir iespaidīga.
Nezinu, tas jāprasa pašām institūcijām.
Konkrētajā situācijā lika pavīpsnāt, cik pretimnākoša LTV vajadzībām ir tieši ZZS, kas kontrolē Finanšu ministriju. Kļuvuši par premjera partiju, «zaļie zemnieki» dara to, ko paši agrāk pārmeta Vienotībai. Atceries, bieži teica, ka sabiedriskie mediji esot Vienotības «rupors», kur par viņiem (ZZS) neko labu jau neteiks utt. Savukārt Vienotība šoreiz bija tā, kas protestēja.
Nu, tas tiešām ir parastais veids, kā mēģināt ietekmēt satura prioritātes. Nevis tieši redakcionālo neatkarību, to es negribētu apgalvot, bet satura prioritātes. Un tas vienlaicīgi neatbilst spēkā esošajam normatīvajam regulējumam un ir nepieņemami no nozares, no profesionālā viedokļa, jo tā ir medija turēšana īsā pavadā, nevis gādāšana par tā attīstību.
Es tomēr nesaprotu, kāpēc, ja labticīgi pieņemam, ka Finanšu ministrijai patiešām ir svarīgi informēt sabiedrību par ēnu ekonomikas kaitīgo ietekmi utt., kāpēc ar nozares uzrauga starpniecību nevarēja sludināt starp medijiem konkursu par šī uzdevuma veikšanu?
Ir divi ceļi. Viens - un te ir vairāk pozitīva pieredze - ir orientēties tieši uz sabiedriskajiem medijiem. Otrs - daļu finansējuma virzīt komercmedijiem. Jāsaka, šajā modelī arī ir veiksmīga kompromisa piemēri. Piemēram, kad «caur» Ārlietu ministriju tika dažādiem medijiem atvēlēti līdzekļi no Latvijas aizbraukušo tematikas atspoguļošanai. Vai, ja tuvāk šodienai, tas, kas notiek Latgalē. Piemēram, es pati nesen strādāju ar Daugavpils Dautcom satura analīzi, un ideja tātad ir tā, ka ar finansiālu atbalstu panākt, ka viņi savu pašreizējo saturu papildina ar informāciju par reģionu, valsti.
Šādos gadījumos, ja iet otro ceļu, ir jāskatās, vai var sasniegt papildu auditorijas tām, ar kurām strādā sabiedriskie mediji.
Viss pareizi, tad kādēļ tā nenotika šoreiz? Es pieļauju, ka, piemēram, TV3 auditorijā ir grupas, kas mazāk ir LTV auditorijā?
Tādām komerctelevīzijām kā RīgaTV24 un Re:TV zināmas summas tika iedotas. Tomēr tas nemaina kopīgo ainu, kuras nelāga sastāvdaļa ir tā, ka grūti objektīvi novērtēt rezultātu. Ja ņemam kā piemēru savulaik Rīga - Eiropas kultūras galvaspilsēta. Vai Dziesmu svētki. Rezultātā ir tā, ka pietrūkst objektīvu ekspertu, vērtētāju, jo tā vai citādi profesionāļi paši ir bijuši iesaistīti naudas izlietošanā.
Šis gadījums ar Finanšu ministriju un LTV vienkārši izskanēja ar nosacīti lielāku rezonansi, bet jautājums ir par to, cik vispār pareiza ir situācija, kad sabiedriskie mediji spiesti meklēt sponsorus, atvainojos, atbalstītājus satura veidošanai? Tas ir baigais stress žurnālistiem - kaut ko baigi atmaskot kāda uzņēmuma darbībā, ja tu zini, ka šis uzņēmums finansiāli atbalsta kādu citu «dzimtā kantora» produktu.
Protams, valsts kapitālsabiedrību kā sponsoru problēma nav mazāk aktuāla par šo ministrijas gadījumu. Nav jau runa par to, ka nevajag Latvijas apceļošanas raidījumus vai informāciju par Cūkmenu un mežu nepiesārņošanu, bet, ja to veidošana finansiāli ir atkarīga no Lattelecom vai Latvijas valsts mežiem... Es neko nepārmetu radošajiem cilvēkiem, producentiem, viņi ir priecīgi par iespēju veidot produktu, bet šāda kārtība nav pareiza.
Un kāda būtu pareiza?
Par to tiek runāts jau gadiem ilgi. Daļu no valsts kapitālsabiedrību peļņas investēt sabiedrisko mediju attīstībā.
Respektīvi, nevis tā, ka kapitālsabiedrība un medijs kārto attiecības aci pret aci, tēlaini izsakoties, bet, ka daļa no kapitālsabiedrības peļņas nonāk sabiedrisko mediju budžetā, bez iezīmēta mērķa un prasībām?
Jā. Tas tāpat nozīmētu, ka šīm kapitālsabiedrībām paliek tiesības un iespējas rīkot kādas to interesēm specifiskas sociālās kampaņas vai veidot savas sabiedriskās attiecības ar mērķa auditoriju. Bet problēma, šķiet, ir tā, ka virknei par mediju un sabiedriskajām attiecībām atbildīgo šajās valsts kapitālsabiedrībās pašiem gribas kaut ko papildus vadīt un izpausties (iesmejas). Lai gan, atkārtoju, peļņas daļas novirzīšana nenozīmētu, ka šiem cilvēkiem vairs nebūtu ar ko nodarboties. Tomēr pagaidām nekas neliecina, ka šāda kārtība varētu parādīties, tāpēc manas prognozes nav optimistiskas.