Tieši šādu nosaukumu - Daugava pie Krāslavas - gleznotājs licis kādai savai 80. gados tapušai ainavai, kas šobrīd skatāma novadnieku izstādē Pēterbaznīcā No vienas debesu puses, kur vienkopus izstādītas Pīgožņa, Gundegas Rancānes un Jāņa Streiča gleznas. Līdz 8. jūnijam ir laba iespēja pieminēt mākslinieku, ļaujoties viņa ainavām, kas tiešām ir «neiedomājami maiga» atzīšanās mīlestībā šķietami pieticīgajai zemei, krāsās apdziedot katra gadalaika īpašo gaismu. Jo ne jau ar Marokas ainavām cilvēku atmiņā pirmām kārtām paliks gleznotājs Jāzeps Pīgoznis. «Vai tā būtu Taškenta vai Maroka, tu redzi - tā zeme ir sakaltusi červeļos. Kā Mēness virsma. Tev jāskatās, kur apsēsties, lai netrāpītu uz dzelkšņiem. Tad es iedomājos pie mums... apgulies kalna galiņā un noripo līdz lejai!» ar siltumu Latvijas zemīti senajā intervijā slavēja Pīgoznis.
Jāzeps Pīgoznis ir pazīstams kā gleznotājs, grāmatu ilustrāciju autors un Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesors. Lielu mūža daļu viņš darbojies Latvijas Mākslinieku savienības valdē un vadījis Gleznotāju sekciju. Dzimis 1934. gada 15. septembrī Rēzeknes novada Ružinas pagasta Odumānu sādžā. 1953. gadā beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu un 1959. gadā - LMA Glezniecības nodaļu. Mākslas zinātniece Aija Brasliņa Jāzepu Pīgozni raksturo kā tādu, kurš padomju gadu glezniecības ««lielajās tēmās» ienesa personīgas izjūtas» (Latvijas mākslas vēsture. Izd. Pētergailis. 2004). 1992. gadā mākslinieks ieguvis mākslas maģistra grādu. No 1972. līdz 1986. gadam Pīgoznis bija vecākais pasniedzējs zīmēšanas katedrā LMA, 1986. gadā viņš kļuva par docentu. Pīgoznis bija Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis. 2011. gadā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni.
Kā raksturot Pīgožņa īpatnējo, nesajaucamo stilu, īpaši grāmatu ilustrācijās? «Stilizācija uz naivisma pusi,» versiju piedāvā mākslas kritiķis Vilnis Vējš. Pēc brīža precizē - «drīzāk tautiskums». Šie vārdi katram 70./80. gadu bērnam atmiņā uzburs ilustrācijas ar pīgozniskajiem cilvēkiem - meitas resniem kāju ikriem un izteiktiem krūšu apaļumiem, visi - spiciem deguniem, platām pēdām. Kurš to vairs pateiks, kāpēc, - Pīgoznis pirkstus zīmēja anatomiski «nepareizi» - visus gandrīz vienādā garumā kā ķemmes zarus.
«Man liekas interesanti, ka kino viņu mīlēja. Elpojiet dziļi... (režisors Rolands Kalniņš, 1967 - red.) sākas ar viņa uz asfalta ar krītu zīmētiem titriem,» atgādina V. Vējš. Ulda Pūcīša Cēzars, Viņi dejoja vienu vasaru (I. Kalniņa mūzika) filmā sacer, labojot telefonu tieši Pīgožņa darbnīcā - skatoties uz mīlētāju pāri gleznā. «Streiča Likteņdzirnās viņš bija autors tam, ko glezno Romualds Ancāns,» Vilnis Vējš min vēl vienu piemēru.
«Viņš it kā nebija no šīs pasaules, viņš nāca no tās, kuru gadu simtos mums glezno utopisti. Viņš bija no tiem, kurus sauc par nākotnes cilvēkiem, no tiem, kurus Dievs pa retam sūta mums kā paraugu un savu vēstnieku, kam uzdots sēt cilvēku sirdīs tikai labo, skaisto un mūžīgo. Viņš kā burvis prata mums atvērt acis uz Latviju, lai turpmāk mēs to skatītu Pīgožņa acīm. Mīlētu to, kā mīlēja viņš, un līdzi tam mīlētu arī viņu pašu,» savu novadnieku piemin kinorežisors Jānis Streičs, kurš Jāzepu Pīgozni iemūžinājis arī filmā Rūdolfa mantojums.