Ļoti labi atceros to nesaprotamo situāciju, kas bija pirms 13 gadiem. Mana meita tieši tajā laikā bija Ņujorkā. Es piedalījos apspriedē Latvijas Bankā, pēc tās ieskatījos telefonā, bija tik daudz neatbildētu zvanu kā nekad iepriekš. No cilvēkiem dažādās pasaules malās. Neviens nesaprata, kas notiek. Acīmredzot tas bija sākums jauna veida agresijai, terorismam. Tātad jau 13 gadu dzīvojam jaunajos apstākļos.
Nupat bijāt NATO samitā Velsā. Runājāt par iespēju nodrošināt mieru - īpaši to notikumu kontekstā, kas šobrīd notiek mūsu kaimiņvalstīs?
Jā, tā bija NATO valstu līderu intensīva domapmaiņa - lai visi kopā labāk saprastu jauno situāciju, kādā esam. Mums Baltijas valstīs, protams, Krievija un Ukraina tuvāka, bet tas, kas notiek Tuvajos Austrumos - Sīrijā un Irākā -, pēc jaudas nesalīdzināmi lielāks drauds pasaulei nekā notikumi Ukrainā. Militārā iejaukšanās ir šķietami visvienkāršākais risinājums, bet pēc pieredzes, piemēram, Afganistānā, redzam, ka mieru ar varu uzspiest neiespējami.
Vai varam justies pietiekami aizsargāti?
Jā, taču ir problēmas, kuras atklājušās tieši jaunajos apstākļos un kuras jāatrisina nekavējoties.
Piemēram?
Eiropas Savienībā nav robežu. Taču daudzas funkcijas, tostarp aizsardzības, veidotas, rēķinoties ar konkrēto teritoriju. Tas, pie kā intensīvāk jāstrādā gan ES, gan Latvijas līmenī, ir dažādo informācijas sistēmu savstarpēja salāgošana. Viss organizēts vertikāli - dati tiek apkopoti un glabāti vienā resorā, bet starp dienestiem informācijas apmaiņas nav, kaut būtu nepieciešama, lai krīzes situācijā labāk varētu pamanīt faktorus, kas būtiski kopējā kontekstā.
Ātrās reaģēšanas vienībām jābūt informācijai, kur un uz ko reaģēt. Latvijā es varu droši pateikt - šī sadarbība notiek. Ja kaut kur parādās apdraudējums, ir skaidrs, kā to fiksē un pa kādiem kanāliem nodod tālāk. Tagad struktūras veido sistēmu, lai varētu sadarboties Baltijas valstu līmenī.
Pie mums daudz spriež par aizsardzības budžeta palielināšanu. Ir skaidrība tā izmantošanai?
Jautājums, cik lielam jābūt katras valsts militārajam budžetam un kā to izmantot, arī nav skatāms katras valsts mērogā atsevišķi, jo runa ir par reģioniem. Teiksim, mums Valkā un igauņiem Valgā ir dažādi tehniskie līdzekļi, svarīgi ne tikai palielināt to skaitu, bet arī prast izmantot saskaņoti. Domapmaiņa Velsas samitā deva impulsu visiem, ka jāskatās ļoti daudzos virzienos un līmeņos. Kopīgā aizsardzība vairs nav tikai bruņojuma vai cilvēkresursu, vai atsevišķu valstu jautājums. Jāsaprot arī, ka (vienalga - fiziska vai attiecību) žoga uzcelšana starp Krieviju un Rietumu pasauli, kas ir šķietami vienkāršs risinājums, problēmas neatrisina. Pasaulē viss un visi ir tā sasaistīti, ka, jebko darot, ietekme būs abpusēja un grūti paredzama.
Runājāt par drošības un militāro aspektu, bet kā biznesa intereses - sadarboties ar kaimiņiem - sabalansēt ar pašreizējo krīzi?
Kad jautā, kā vērtēju Krieviju, īsā atbilde ir: viņi ir mūsu kaimiņi, un mans vēlējums, lai arī mūžam paliktu kaimiņu statusā, nekā citādi. Bet, dzīvojot kaimiņos, svarīgas ir labas attiecības, sadarbība. Pirmām kārtām cilvēciskā līmenī. Tas ir pats sarežģītākais un svarīgākais. Ja valstu attiecībās sākas haoss, cilvēciskās attiecības ir tās, kas var veicināt mieru.
Ukraiņiem un krieviem savstarpējās saiknes bija vēl ciešākas...
Jā, nebija pat tādas īstas robežas ar Krieviju, pieļauta pietiekami brīva cilvēku kustība. Dažādu cilvēku, ar atšķirīgiem mērķiem un interesēm. Līdz ar to situācija grūti kontrolējama. Tāpēc stabilitāte valstiskā līmenī ir jautājums nr. 1. Kāpēc radās tāda situācija, ka sāka konfliktēt cilvēki, kas mierā dzīvoja vismaz pēc Otrā pasaules kara, un iepriekš nekas tāds viņu attiecībās neveidojās? Kāpēc kaimiņi viens otru iznīcina? Jāmeklē pieļautās kļūdas. Man šķiet, ka tie jautājumi vairāk cilvēcīgi nekā militāri, un līdz ar to tie nav militāri risināmi.
Tieši par Ukrainas situāciju - vai redzat, ka kādā pārskatāmā laikā to konfliktu varētu novērst?
Ukraina nonākusi grūti prognozējamā situācijā. Jautājums par valsts spēju saturēt kopā cilvēkus, radīt apstākļus valsts attīstībai. Konkrētas receptes nav, un es nedomāju, ka ir kāds milzīgs spēks, kas var ātri tur ko mainīt. Viena lieta bija tikt vaļā no līdz šim valdošajiem, tas ir vienkāršāk, to var izdarīt ar ārēju atbalstu, bet, lai vietā radītu atkal jaunu varas sistēmu, izšķiroša ir spēja pašiem iekšēji organizēties. Neviens cits to viņu vietā nevar izdarīt. To rāda piemēri, jau sākot no Afganistānas, - daudz var no ārpuses domāt un stāstīt, ka valdīs vieni vai otri, bet ja viņus iekšēji nerespektē... Varu var iznīcināt fiziski vai politiski, bet radīt un nostiprināt to var tikai paši, uz vietas. Šajā faktorā, es domāju, ir atbilde par konkrēto situāciju. Starptautiskais Valūtas fonds ir vērtējis, cik liela palīdzība Ukrainai būtu nepieciešama. Pirms pusgada viņi lēsa, ka tie būtu aptuveni 17 miljardu. Tagad viņi vērtē, ka, lai atgrieztos vien tajā situācijā, kas bija pirms pusgada, vajag 19 miljardu. Papildus.
Laiks iet, un katra diena nes arvien lielākus zaudējumus.
Bet, lai palīdzētu, ir nepieciešams miers un varas struktūras, kas spēj šo palīdzību racionāli izmantot.
Vai Amerikas un Eiropas, tostarp arī mūsu, ieguldījums miera nodibināšanā ir pietiekami intensīvs?
Ir jānāk ar risinājumiem, bet par to, ka šeit nav vienkārša, ātra un viegla risinājuma, neviens nešaubās.
Kādas ir iespējas ko ietekmēt?
Skaidrs ir viens - militārs spiediens neko nerisina, tas tikai rada nākotnes sekas. Afganistāna to pierāda. ASV prezidents Obama ir skaidri pavēstījis, ka militāra darbība no viņa valsts un no NATO puses Ukrainā nebūs. NATO ir aizsardzības alianse - lai nodrošinātu drošību savām dalībvalstīm. Atliek pārējie ceļi. Diplomātija. Nekas prātīgāks nav izdomāts.
Un sankcijas?
Sankciju sākotnējā piemērošana pret konkrētiem varai pietuvinātiem cilvēkiem bija pilnīgi pareiza. Ja ar to nepietiek... Situāciju labi raksturo Izraēlas prezidenta Šimona Peresa teiktais, ka mūsdienās valstu varas iespējas arvien samazinās un globālā ekonomika arvien vairāk nosaka pasaules spēles noteikumus. Te ir skaidrs pierādījums. Ja valstis mēģina ar politiskiem lēmumiem regulēt ekonomisko vidi, ir ļoti grūti paredzēt nākotnes sekas pašiem.
Daudz tiek runāts, ka sankcijas un pretsankcijas mūs ietekmēšot maz.
Šobrīd galvenā uzmanība tiek veltīta tam, kāds būs īstermiņa iespaids. Bet to, ka ilgtermiņā paredzama lejupslīde... to jau nevar apturēt. Uzņēmējiem ar to jārēķinās, un katram jāmeklē savs risinājums. Man nesen bija iespēja iepazīties ar piena nozares biznesa līderiem, uzklausīt, ko viņi domā, kā redz nākotni. Pirms šīs krīzes viņi bija nonākuši līdz tam, ka lielāko problēmu saskatīja eksporta apjomu trūkumā. Tāpēc sākuši darbu pie jaudu dubultošanas, kas ļautu veiksmīgāk darboties eksporta tirgos. Piena pārstrādes jomā tas ir īpaši svarīgi, jo visi produkti ir augstas kvalitātes, bet viens no otra atšķiras. Līdz ar to konkurēt var, ja vien ir iespēja nodrošināt apjomus. Tagadējā situācija liek ātri pārorientēties uz citiem tirgiem. Tas ir nepatīkami, bet es neesmu tik pesimistisks, jo risinājumi ir. Tiem, kas darbojas biznesā, vairumā gadījumu jau ir kādu 20 gadu pieredze, viņi ir izgājuši dažādus ciklus - gan mūsu krīzi, gan Krievijā notikušās krīzes. Tagad jāorientējas uz attālākiem reģioniem - Azerbaidžānu, Turkmenistānu, Kazahstānu. Eksports uz šīm valstīm, protams, būs saistīts ar papildu izmaksām lielā attāluma dēļ, toties ir ļoti lielas preču realizācijas iespējas. Protams, paši labākie produkti raksturīgi ar to, ka tie nav ilgi glabājami, acīmredzot būs uz vienu brīdi jāpārorientējas uz citiem produktiem. Piemēram, mums ir uzņēmumi, kuriem piena pulvera ražošanas jaudas izmantotas nepilnīgi.
Visgrūtāk būs tiešajiem piena ražotājiem - arī tie paplašināja ražošanu, cerot, ka no nākamā gada aprīļa vairs nebūs kvotu, būs plašākas noieta iespējas. Bet arī tiem pieredze šādās situācijās ir, nedomāju, ka situācija būtu bezcerīga.
Nav līdz galam izmantoti arī cilvēciskie kontakti un iespējas, ko dod atrašanās kaimiņos ar Baltkrieviju. Jādomā arī, ka sankciju karš nebūs mūžīgs, uzņēmēji ir saglabājuši labas partnerattiecības Krievijā - ir bijusi veiksmīga daudzu gadu sadarbība ar partneriem, uz kuriem var paļauties, kuri godam pildījuši saistības un kuri paši tikai gaida, kad varētu saņemt no mums šo augstas klases produkciju.
Nav riskanti atkal orientēties uz Krievijas tirgu?
Protams, uzņēmēji pietiekami stipri, lai īsā laikā varētu atrast citus tirgus. Taču jebkuri simt kilometru ceļā produktu papildus sadārdzina, tāpēc visu laiku jāmeklē optimālākās noieta iespējas.
Lai pārorientētos uz citiem tirgiem, uzņēmējiem vajadzēs lielākus apgrozāmos līdzekļus.
Tas ir viens no attīstības finanšu institūcijas Altum, kas veidota uz Hipotēku bankas pamata, uzdevumiem - nodrošināt buferi tiem, kam ir jau reāla produkcija. Un tas attiecas ne tikai uz piena nozari. Piemēram, atbalsts nepieciešams arī kokapstrādes uzņēmumiem, kuru biznesā liela nozīme sezonalitātei. Ņemsim par piemēru kaut vai apkures briketes - vasarā tām ir viena cena, ziemā - pilnīgi cita, krietni augstāka. Nepieciešami līdzekļi, lai varētu pie sevis uzkrāt un realizēt eksportā tad, kad sākas sezona un ir augstākas cenas. Uzņēmēji mums diezgan tuvajās kaimiņvalstīs, kam ir līdzekļi, jau tagad uzpērk briketes vairumā un pēc tam trīskāršo savu peļņu tīri uz mūsu ražotāju rēķina. Tā ka atbalsts eksportētājiem vajadzīgs ne tikai grūtā brīdī. Krīzes situācijas vienmēr iestājas vairāk vai mazāk negaidīti, bet es domāju, ka iestrādes to pārvarēšanai ir, jāiemācās tikai ātrāk pielāgoties mainīgajai situācijai.
Nesen intervēju bijušo premjeru Valdi Birkavu, viņš stāstīja par tikšanos ar jums, par to, ka bijušie valdību vadītāji iesnieguši savus priekšlikumus aktuālāko problēmu risināšanai. Cik noderīga ir viņu pieredze?
Es domāju, šī pieredze ir būtiska, protams, tas nenozīmē, ka viss piedāvātais ir vienlīdz izmantojams. Bet mēs pārrunājām konkrētas lietas. Tajā brīdī īpaši ass jautājums bija (un tas vēl joprojām ir aktuāls) par Āfrikas cūku mēri. Ekspremjeriem bija ļoti konkrētas un izmantojamas domas. Pieredze viņiem ir, un labi, ja ir iespēja mācīties no uzkrātās pieredzes. Bet šajā gadījumā vēlēšanas ir par tuvu, lai sadarbību ar viņiem īpaši akcentētu, jo ļoti jūtīgi var tikt uztverti jebkuri mani izteikumi par konkrētiem cilvēkiem.
Varbūt mēs par maz izmantojam savu cilvēku pieredzi? Visās jomās, ne tikai bijušo premjeru.
Es tāpēc neatsaku pārrunāt neviena priekšlikumu, tikai man vienmēr ir lūgums, lai būtu konkrētība gan problēmu definējumā, gan risinājumos. Lai to var izmantot dzīvē.
Arī vēlēšanu maratonā labi var atšķirt cilvēkus, kas nāk vien ar saukļiem, no tiem, kam ir konkrēts piedāvājums, par kuru var diskutēt.
Sākot darbu prezidenta amatā, teicāt, ka lielāku uzmanību pievērsīsiet ekonomikai. Vai prezidentam ir pietiekami daudz instrumentu, lai varētu ietekmēt politiskos procesus?
Tas pirmais, ko parasti piemin, ka prezidents var atgriezt pieņemtos likumus. Bet es tomēr cenšos uzklausīt viedokļus un ar argumentiem ietekmēt lēmumus, pirms tie nav pieņemti. Labāk diskutēt pirms tam nekā atgriezt atpakaļ. Esam daudz un par dažādiem jautājumiem sadarbojušies ar ministriem, citām amatpersonām. Efekts ir.
Kā vērtējat priekšvēlēšanu procesu?
Par priekšvēlēšanu laiku - vismaz man ir sajūta, ka viss notiek klusi un mierīgi. Bet tas nenozīmē, ka partiju iekšienē nav cīņu. Iekšējā konkurence arī dzen uz priekšu. Ārējās konkurences faktors ir mazāks, bet tā situācija ir objektīva jebkurā zemē - tiem, kas ir pie varas, viņiem ir savas priekšrocības, bet tas ir mobilizējoši arī tiem, kas tiecas pie varas, - viņiem jākļūst stiprākiem. Tas spiež jaunos daudz aktīvāk un daudz precīzāk strādāt. Mana pieredze ļauj cerēt, ka nākamo valdību varēs sastādīt no daudz pieredzējušākiem, nekā tas bija iepriekš. Nebūs tādu, kuriem sevi jāpierāda pilnīgi no nulles, - tas parasti ir garš un sāpīgs process.
No tāda viedokļa, domāju, var jau pārmest tiem, kas cenšas restartēt būšanu politikā, bet nav jau svarīgi, kurā postenī esi, - ja tev ir pieredze strādāt komandā, daudz var paveikt. Var, protams, teikt, ka viņiem nav vairs tās dzirksteles, lai strauji ietu uz priekšu, bet man šķiet, ka tur jāatrod vidusceļš ar tiem, kam tā dzirkstele ir.
Sākusies dzirksteļošana arī par jūsu amatu.
Pavisam skaidri: mana kandidēšana vai nekandidēšana ir saistīta ar to simtu, kas būs ievēlēti. Kad būs politiskās pārstāvniecības bilde skaidra, būs jēga man spriest, vai piekrist atkārtotai ievēlēšanai vai ne.
Kādam, jūsuprāt, jābūt politiskajam līderim?
Es amatu redzu kā uzdevumu sasniegt rezultātu. Mana dzīve vienmēr ir bijusi uzbūvēta tā, ka, dari ko darīdams, tev beigās jābūt rezultātam. Nekā citādi. Redzot, kas notiek pasaulē, liekas, ka arvien grūtāk būs valstu vadībā būt tādiem cilvēkiem, kas ir orientēti uz procesu. Tā situācija, kāda ir šodien, prasa, lai cilvēki un vadītāji būtu uz rezultātu orientēti. Es tiešām priecājos, ka tieši tādi cilvēki izvēlēti ES vadībā - Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera un Eiropadomes prezidenta Donalda Tuska darbība atbilst manai sapratnei par to, kādam jābūt līderim un kādu motīvu vadītam jārīkojas.