Latvija ar savu militāro vēsturi dažādu varu apstākļos Eiropas un zināmā mērā arī pasaules mērogā ir ievērojama – Latvijas teritorijā norisinājusies karadarbība Pirmā un Otrā pasaules kara laikā, kur latviešu karavīriem bijusi gana būtiska nozīme un loma. Vienlaikus Latvijas teritorijā ir daudz un dažādu piemiņas vietu, kas saistītas tieši ar latviešu karavīru kara gaitām. Kāda ir mūsdienu aina – vai latviešu karavīru vēsture ir tikai Latvijas cilvēku atmiņās vai tomēr mūsu karavīru vēsturiskie aspekti ir interesanti arī citu valstu cilvēkiem? Kāda kopumā ir latviešu karavīra loma gan vēsturiskajos notikumos, gan jo īpaši Latvijas kontekstā – mūsu valsts dibināšanā, atdzimšanā un sargāšanā?
Ieskatīsimies vēsturē no nedaudz citādāka rakursa. Iespējams, neliela vārdu spēle varētu palīdzēt labāk izprast vēstures lomu mūsu dzīvē. Latviešu tauta gadsimtu gaitā, atrodoties dažādu varu politiskajā ietekmē un piedzīvojot karadarbību, ir ne tikai cietusi, bet arī rūpīgi uzkrājusi vērtīgu pieredzi. Mūsu "cietais disks" ir tradicionālās kultūras un vēsture. Runājot par pagātnes notikumiem, mēs lietojam vārdu "vēsture", kas daudziem uzreiz asociēsies ar tālu, sarežģītu un ikdienas dzīvē maz pielietojamu materiālu. Taču, ja to aizstājam ar vārdu "pieredze", tad tēma kļūs krietni personīgāka un aktuālāka. Bez pieredzes mēs nespējam pieņemt nevienu ikdienas lēmumu. Mūsu tautas pieredze rāda, ka dažādos laikos un situācijās ir izmantotas un pārbaudītas dažādas "izdzīvošanas stratēģijas", kas ļāva mazai tautai saglabāties. Mūsdienās šī uzkrātā informācija var būt spēcīgs resurss drošības politikas veidošanā, valsts aizsardzības spēju stiprināšanā un starptautiskās sadarbības attīstīšanā. Tā mudina mūs neatkārtot pagātnes kļūdas un apvienot resursus, lai sargātu savu kultūras telpu, kas reiz ir dārgi izcīnīta. Latviešu tautas identitāte ir veidojusies, dzīvojot pastāvīga apdraudējuma apstākļos, un tā radīja praktiskas iemaņas.
Mūsu pieredze nav tikai Latvijas īpašums, bet arī starptautiska bagātība, kas mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā īpaši skaidri atgādina to, ka katrai tautai ir jāsaglabā un jāaizsargā tas, kas to padara unikālu. Šodienas notikumi pasaulē, īpaši Krievijas iebrukums Ukrainā, spilgti apliecina, cik būtiska var būt arī mazāku tautu pieredze cīņā par brīvību un neatkarību. Daudzi kara ainās Ukrainā redz atspoguļojumu tam, ko latvieši jau vairākkārt ir piedzīvojuši savā vēsturē. Tas mūs padara par valsti, kurai ir daudzkārt precīzāka izpratne par draudiem, kurus visai Eiropai var nest Krievija.
Kā jau pieminējāt – šobrīd mūsu reģions atkal piedzīvo asiņainu un skarbu karu jau teju trīs gadu garumā, kad Ukrainas aizstāvji turpina nerimstošu cīņu pret Krievijas iebrukumu. Vai šie notikumi ir rosinājuši Latvijas iedzīvotājus aktīvāk interesēties par Latvijas militāro vēsturi, latviešu karavīriem?
Manuprāt, gadiem ilgi Latvijas sabiedrībā ir vērojama paviršība un vienaldzība pret savu un valsts drošību. Sabiedrībai nav izpratnes par šīs valsts pastāvēšanas mērķi un tālāko perspektīvu. Šis vienotās izpratnes trūkums ir acīmredzams un skar gandrīz visas iespējamās jomas. Manuprāt, to apliecina arī sabiedrības katastrofālā neuzticēšanās valsts politiskajām sistēmām. Domāju, ka cēlonis ir arī nespēja sistemātiski veidot stipru valsts idejisko bāzi un ar infrastruktūras palīdzību komunicēt par to ar sabiedrību. Trūkst atbildes uz būtiskiem jautājumiem.
Kuras ir tās vērtības, kas krīzes laikā ļaus mobilizēt cilvēkus? Kas liks viņiem riskēt ar savu dzīvību, veselību, lai aizsargātu valsti? Un kas būs tie līderi, kuriem varēs uzticēties un kuri iedvesmos sabiedrību rīkoties? Un beigu beigās – kāda ir sabiedrības un indivīda loma?
Visas šīs problēmas un jautājumi ir mērķtiecīgi un savlaicīgi jārisina, un sabiedrība laicīgi ir jāapvieno ap spēcīgu ideju. Laicīgi jātrenē un jāpārmanto. Pašlaik drīzāk vērojams pastāvīgs uzbrukums no visām pusēm Latvijas pamatvērtībām, sabiedrību vienojošajiem mehānismiem, kas rezultējas neuzticībā un vienaldzībā pret valsts nākotni. Šāda situācija apdraud ne tikai sabiedrības morālo noturību, bet arī valsts noturību pret ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem.
Manuprāt, līdz ar kara sākumu Ukrainā ievērojami pieauga interese par militāro vēsturi, tostarp arī par latviešu karavīriem. Savā darbā esmu to novērojis, jo daudzi muzeja apmeklētāji centās rast atbildes uz jautājumu, kāda būtu viņu vieta un rīcība, ja karš sāktos arī Latvijas teritorijā. Tajā pašā laikā esmu saskāries arī ar pilnīgi pretēju nostāju: daži uzskatīja, ka jebkādi ar karu vai karavīriem saistīti temati būtu jāizskauž, jo tie rada drūmas sajūtas un var provocēt Krieviju.
Vai mūsdienās ir iespējams vilkt paralēles starp Latvijas armiju šodien un latviešu karavīriem XX gadsimtā – gan pirms un valsts dibināšanas brīdī, gan arī neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā? Vai ir jūtama atšķirība starp pagājušo gadsimtu un mūsdienām sabiedrības attieksmē pret Latvijas karavīru?
Latviešu mentalitātē cīnītāja tēls ir dziļi iesakņots simbols – no mītiskajiem varoņiem un pārdabiskām būtnēm līdz viensētas zemnieka neatlaidībai un karavīra drosmei ierakumu cīņās. Mūsu kultūras kodols vienmēr balstījies uz rakstura īpašībām, kā izturība, apņēmība, pacietība un cīņa par savu vietu pasaulē. Šīs īpašības neradās viena notikuma ietvaros, bet attīstījās ilgā laika periodā. Pateicoties skarbajam ziemeļu klimatam, postošo karu ietekmei un, protams, kultūras vērtībām, kas ieskāva tā laika bērnu. Tomēr XX gadsimta traģiskie notikumi ir atstājuši dziļas rētas – plaša mēroga karadarbība, okupācijas, represijas un latviešu militārās elites iznīcināšana pārrāva atsevišķus ķēdes posmus. Lai sabiedrība spētu atjaunoties ne tikai fiziski, bet arī garīgi, nepieciešams laiks un apzināta rīcība. Mans darbs lielā mērā saistīts ar šo atjaunošanās procesu.
Valsts aizsardzība ir visas sabiedrības kopīga atbildība. Tomēr Latvijā joprojām bieži sastopama pasivitāte un pat pretestība pret aizsardzības struktūru stiprināšanu. Piemēram, Valsts aizsardzības dienesta ieviešana izraisīja sabiedrībā pretrunīgas reakcijas un asu kritiku. Šīs negatīvās attieksmes pamatā bieži tika izmantoti argumenti, kuri saitīti ar Padomju armiju un tās «tikumiem» un gadsimtos nemainīgajām problēmām. Dienests Latvijas armijā un dienests okupācijas karaspēkā ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas, kuras nekādā gadījumā nevajag saistīt savā starpā. Kulturāli attīstītās zemēs armija ir viens no valsts simboliem, ar kuru lepojas sabiedrība, un dienests tiek uzskatīts par prestiža jautājumu. Mūsu armijai ir nepieciešams palielināt sava spēka rezerves. Salīdzinoši īsā laikā ir jāapmāca jauni karavīri, kur galvenais uzdevums ir palielināt šo cilvēku izdzīvošanas spējas un attīstīt rakstura īpašības, kā mērķtiecība, biedriskums, disciplīna, atbildība un izturība. Jautājums var būt tikai par apmācību kvalitāti, kā nodrošināt to, lai Latvijas armijas karavīrs saņem labāko, nevis par to, vai vajag funkcionējošu aizsardzības sistēmu. Tomēr sabiedrībā joprojām vērojama neuzticība, kas izpaužas kā nevēlēšanās pieņemt nepieciešamās pārmaiņas valsts aizsardzības stiprināšanā. Šādās reizēs man rodas sajūta, ka daļa sabiedrības nav spējīga mācīties no vēstures.
Šobrīd aktualizējusies diskusija par latviešu strēlnieku lomu dažādos laika periodos. Kāds ir latviešu strēlnieks un kāds ir viņa liktenis, ejot cauri dažādiem periodiem?
Manuprāt, latviešu strēlnieku temats vairāk ir kultūras, nevis militārās vēstures fenomens. Tas spilgti demonstrē latviešu tautas pašorganizācijas un sadarbības spējas, lai aizstāvētu savas nacionālās intereses. Pirmajā pasaules karā daudzu tautu pašnoteikšanās cīņas bija saistītas ar karadienestu impēriju armijās, kas iezīmēja arī virzību uz neatkarīgas valsts izveidi. Pēc manām domām, latviešu strēlnieki bija «latviešu kultūras produkts», notikušu procesu turpinājums un jauna «izdzīvošanas stratēģija». Viņu atstātais mantojums ir ārkārtīgi spožs un aizraujošs, pats galvenais – joprojām aktuāls.
Viss iepriekšminētais bija arī galvenais dzinulis manai iniciatīvai portālā Manabalss.lv, kas paredz izveidot atceres vietu Rīgā, Esplanādē, latviešu strēlniekiem. Manuprāt, mūsdienās ir jāatrod un jāpiedāvā jauni veidi, kā uzrunāt sabiedrību, tostarp jaunāko paaudzi, izstāstot šos vēstures stāstus, izmantojot mūsdienīgus komunikācijas rīkus.
Latvijas ainava un daudzas vēstures tēmas ir jāatbrīvo no joprojām aktīvas svešu valstu ideoloģiskās ietekmes, kas darbojas kā politiskās manipulācijas rīks pret Latviju, sašķeļ un maldina sabiedrību. Tā vietā ir jāizceļ to cilvēku piemēri, kuru sasniegumi ir kalpojuši latviešu tautas nacionālajām interesēm un valsts idejas aizsardzībai. Manā skatījumā stāsts nav tikai par vēstures notikuma atceri, piemiņu, bet par valsts identitāti, kuru tā demonstrē ar infrastruktūras palīdzību. Muzeji, atceres vietas ir daļa no šīs infrastruktūras, kurai ir jāparāda piemērs, kā valsts un tās sabiedrība pašmobilizējas, sadarbojas un reaģē briesmu situācijās. Mēs vai nākamās paaudzes varam piedzīvot kritiskas situācijas, un ir jābūt priekšstatiem, gataviem modeļiem, kurus vajadzīgā brīdī varētu tikai piekoriģēt, aktualizēt un papildināt, lai radītu jaunas «izdzīvošanas stratēģijas».
Pastāstiet mazliet vairāk par Esplanādes ideju.
Šī vieta – Esplanāde – man šķiet ļoti interesanta. Jau iepriekš biju sācis veidot digitālu karti Google Map formātā, kurā atzīmēju dažādas zīmīgas vietas Rīgas centrā ap Esplanādi, kas ir saistīti ar latviešu strēlnieku vēsturi un Rīgu vispār. Piemēram, Tērbatas ielā 1/3 ir ēka, kurā savulaik atradās latviešu strēlnieku organizācijas komiteja. Netālu bija pieteikšanās punkts, lai iestātos strēlniekos. Savukārt tieši Esplanādē notika apbalvošanas ceremonijas par kaujām, arī latviešu strēlnieku parādes. Tur arī tika izstādītas Ziemassvētku kaujās iegūtās kara trofejas, ko strēlnieki ieguva, ieņemot Ložmetējkalnu. Ja skatās to karti, tad redzams, ka apkārt Esplanādei ir ļoti daudz vietu, kas saistītas ar latviešu strēlniekiem. Tāpēc man šķita, ka šī ir īstā vieta šādai atceres vietai, lai tā būtu pamanāma, redzama un iedvesmojoša, uz kurieni mēs varam aiziet un nevis tikai izjust sentimentālas skumjas par zaudētajiem, bet arī lepoties par mūsu uzvarām un izzināt mūsu karavīru vēsturi.
Vai šodien Latvijas karavīrs ir novērtēts tādā mērā, kā to būtu pelnījis? Vai jaunajai paaudzei pietiekami tiek stāstīts par Latvijas militāro vēsturi, mūsu karavīru lomu valsts dzimšanā un tās pastāvēšanā?
Manuprāt, latviešu ģimenes dzimtu vēsture apliecina, ka cīnītāji un Latvijas armija ir mūsu kopīgais stāsts. Katrā ģimenē varam atrast personīgus stāstus, kas parāda mūsu sarežģīto vēsturi un atklāj latviešu karavīra problemātikas jautājumus. Mūsu kultūrā karavīrs ir augsti novērtēts tēls, bet mūsdienās tas gandrīz nav pamanāms. Mūsu vēsturē nereti ir grūti izdalīt karavīrus, jo izšķirošos brīžos cīnās visa sabiedrība par kopīgām idejām, kur katrs atradis savu vietu. Es ļoti lepojos ar šo pieredzi. Ikvienam cilvēkam ir svarīgi, ka viņa godīgi veiktais darbs sabiedrības labā tiek novērtēts. Visos laikos gan karavīram, gan viņa ģimenei visnozīmīgākais ir sabiedrības atbalsts.
Manuprāt, mēs strauji zaudējam spēju uzrunāt sabiedrību, it īpaši jaunāko paaudzi, par Latvijas pastāvēšanai nozīmīgiem jautājumiem, tostarp militāro kultūru un vēsturi. Neatkarīgi no vecuma kopumā sabiedrības interese kļūst aizvien vienaldzīgāka un virspusējāka. Viens no mehānismiem, kā to labot, ir investēt kultūras infrastruktūrā, tostarp muzejos. Bet ir jābūt vispirms koncepcijai un pēc tam naudai. Diemžēl muzeji, lai arī ir nozīmīga izglītības un kultūras sastāvdaļa, ne vienmēr tiek uzskatīti par prioritāti. Turklāt daļa sabiedrības tos joprojām uztver kā «vecu mantu noliktavu», no kuras sabiedrībai nav nekāda labuma – «dzīvosim nākotnei, nevis pagātnei».
Mūsdienās muzejiem ir arvien grūtāk piesaistīt finansējumu, jo tie spiesti konkurēt ar citiem sabiedrībai pievilcīgiem projektiem – jaunu veloceliņu izbūvi, atpūtas zonu ierīkošanu vai bērnu rotaļlaukumu izveidi.
Lai gan ir daži labi piemēri, tomēr kopumā jāsecina, ka infrastruktūra ir ļoti novecojusi un nespēj atrast savu klausītāju. Šodien nepietiek ar to, ka muzejā apskatei tiek izlikti priekšmeti. Tā kā cilvēkiem laika gaitā mainās uztvere, arī veidam, kā izplata informāciju, ir jāiet līdzi laikam. Man ir daudz labu piemēru no Igaunijas, kur sabiedrība spēj labāk izprast muzeju nozīmi, tostarp apzinoties, ka tieši caur muzeju iespējams izplatīt valsts idejas un nacionālo apziņu. Manuprāt, Latvijā šis resurss, kā komunicēt ar sabiedrību, lai to virzītu uz kopīgu ideju, netiek izmantots.
Kāda ir sajūta – vai jaunieši šodien apzinās, cik svarīgs ir tieši karavīrs valsts drošībai, un cik patriotisks ir mūsdienu jaunietis?
Ir daudz pozitīvu tendenču, kas veicina jauniešu iesaisti valsts dzīvē. Piemēram, ieviesta Valsts aizsardzības mācība skolās. Tā ir pakāpeniska iepazīšanās ar aizsardzības sistēmu, kur katram indivīdam ir pienākumi un atbildība pret savu zemi. Manuprāt, ļoti veiksmīgi darbojas skautu/gaidu un Jaunsardzes organizācijas, domāju, ka tās ir ļoti nozīmīgs posms bērna attīstībā. Tomēr jāatzīst, ka pašlaik tās aptver vien nelielu daļu bērnu un jauniešu un būtu jāveicina krietni plašāka iesaiste. Katram bērnam Latvijā ir jānodrošina labākais, ko var sniegt valsts organizācijas apmaiņā pret dalību valsts veidošanā. Sabiedrībai ir jājūt valsts rūpes un cīņa par katru cilvēku. Pozitīvi vērtējams ir nesen ieviestais Valsts aizsardzības dienests, jo tie jaunie vīrieši, kuri tajā piedalās, gūst ļoti nozīmīgu militāru pieredzi un pamatu turpmākajai dzīvei. Īsā laika posmā armija spēj sniegt praktiskas zināšanas un prasmes, ko neviena cita joma nevar nodrošināt tik koncentrētā veidā. Papildus tam arī Zemessardze ļauj apgūt aizsardzības prasmes ļoti ērtā formātā, iepazīties ar dažādiem cilvēkiem un kļūt par sabiedrības daļu, kas krīzes situācijās prot pieņemt ātrus un pareizus lēmumus. Tomēr procentuāli tās ir mazskaitlīgas organizācijas.
Mans darbs ir vairāk saistīts ar to valsts izglītības infrastruktūras daļu, kas saistīta ar muzeju misiju. Šeit ir milzīgs darbalauks, kas lielā mērā balstās uz entuziasmu un cilvēka misijas apziņu. Bieži šo cilvēku darbs netiek novērtēts un kļūst pat nevajadzīgs. Arī mūsu izglītības un kultūras infrastruktūra ir pakļauta pretinieka uzmanībai un centieniem to novājināt. Tāpēc vietas, kuras uztur mūsu kultūras identitāti, kaut kādā mērā ir arī aizsardzības infrastruktūra. Es lieku lielas cerības uz mūsdienu jauniešiem un uzskatu, ka, runājot ar viņiem par vēsturi, es savā ziņā «runāju» arī ar nākotnes Latviju.