Kas, jūsuprāt, noveda pie labi domātās ieceres par Krievijas opozīcijas mediju patvērumu Latvijā ne līdz galam veiksmīgās realizācijas, ja mēs, protams, varam vienoties viedoklī, ka šis projekts ir cietis neveiksmi?
Es domāju, šeit problēma ir vairāk saistīta ar atšķirīgo pašvērtējumu. Un tam ir skaidra izpausme gan ģeopolitiskā nozīmē, gan arī informatīvās telpas robežu nozīmē. Proti, mums pēdējo 20 gadu laikā ir nostiprinājies priekšstats, ka Latvija ir neatkarīga, suverēna Eiropas valsts, Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalsts. NATO garantē drošību, un ES garantē labklājību, stabilitāti un tiesiskumu. Mēs sevi uztveram kā rietumniecisku sabiedrību Eiropas perifērijā. Tas ir mūsu pašvērtējums, ar kādu dzīvo lielākā tautas daļa. Taču no postpadomju telpas iedzīvotāju, no krievu viedokļa tas varētu izskatīties pilnīgi citādāk. No viņu viedokļa postpadomju telpa joprojām pastāv un funkcionē vismaz kā vienota informatīvā telpa. Turklāt krievu valodā. Cilvēki tur dzīvo priekšstatos, kas veidojušies padomju pagātnē, bet varbūt pat vēl senāk – Krievijas impērijas pagātnē. Tieši tas rada lielu konfliktu un savstarpēju nesaprašanos.
Jeb, kā tas transformējās no mūsu skatpunkta kaut vai attiecībā uz dažādām Dožģ izpausmēm, – ka viņi mūs neciena, nerespektē, neuztver mūs tā, kā mēs paši sevi uztveram.
Tieši to es mēģinu pateikt – ka daudziem "austrumniekiem" Latvija joprojām ir postpadomju telpas daļa.
Visu interviju lasiet avīzes Diena piektdienas, 16. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!