Šajās dienās Diena nosvinēja 24 gadu jubileju. Iepriekšējie - krīzes - gadi, kā jau visiem, bija smagi. Kāda situācija ir tagad, un kāda gaidāma nākotnē?
Es varētu sākt atbildēt, atsaucoties uz pēdējo nedēļu laikā izslavināto Re:Baltica pētījumu par tēmu "vai krīze beigusies". Krīze, manuprāt, valstī nav beigusies.
Medijos vai visās jomās?
Visās jomās. Līdz ar to jāvērtē nevis tikai mediji, bet valsts kopumā. Kāda ir cilvēku pirktspēja, kā mājsaimniecības izjutīs elektrības sadārdzināšanos... Ir ļoti daudz dažādu kritēriju, kas ietekmē kopējo telpu. Medijs ir tikai spogulis, tas nenosaka tirgus situāciju, tikai to atspoguļo. Līdz ar to par mediju dzīvi pēc krīzes runāt pāragri - krīze turpinās, vienkārši par to maz runā.
Vai mediju uzdevums ir būt tikai par spoguli vai tomēr daudz prasīgāk iestāties, lai politiķi veicina ātrāku krīzes reālo seku pārvarēšanu? Nupat izskanēja ziņa, ka trūcīgo skaits Latvijā pieaudzis par 2,6%.
Tad, kad politiķis pieiet pie spoguļa un ierauga, ka viņam ir nemazgāti mati, nošmulēts krekls, saburzīta žakete, un viņš zina, ka pēc 15 minūtēm jārunā publikas priekšā, ko viņš dara? Vaino spoguli vai tomēr sāk sevi savest kārtībā? Tad kas ir medijs, ja ne spogulis!? Medijs nevar agresīvi piedalīties politikā, mūsu loma ir rādīt realitāti, lai tie, kas to veido, tiektos mainīties uz labo pusi.
Bet ir taču arī greizie spoguļi, kas, piemēram, rāda, ka cilvēks ir daudz tievāks nekā īstenībā.
Tādiem medijiem, kas ir kā greizie spoguļi, jābankrotē. Pēc iespējas ātrāk. Tieši tāpēc, ka tie realitāti kropļo.
Runājot par mediju tirgu, bieži dzirdams, ka mums avīžu un žurnālu ir par daudz, tāpēc tām ir izdzīvošanas problēmas. Vai varam noteikt ideālo drukāto mediju skaitu?
Ideāli ir tad, kad visi lasa. Jāveicina lasītāju skaita pieaugums, nevis jādomā, kāds ir "pareizais" avīžu skaits. Šajā ziņā visu nosaka tirgus. Ir labi, ja katrai avīzei ir tās izdošanai pietiekami daudz lasītāju un ja tie savukārt atrod savām interesēm atbilstošus izdevumus. Šajā brīdī kritiski ir tas, ka visas avīzes ir izdzīvošanas režīmā. Tieši tāpat kā liela daļa Latvijas ģimeņu. Tāpēc saku, ka mediji ir sabiedrības spogulis. Precīzs.
Vai ir iespēja iziet no šī izdzīvošanas režīma? Avīzēm.
Tad, kad mani uzaicināja strādāt koncernā Diena, man bija viens ļoti konkrēts uzdevums: padarīt katru tajā esošo uzņēmumu spējīgu izdzīvot patstāvīgi, sabalansējot izdevumus ar ieņēmumiem. Tikai tad tie var būt ilgtspējīgi. Attiecībā uz SIA Dienas mediji, kas izdod laikrakstu Diena, mēs esam ļoti tuvu šim mērķim - laiks līdz pozitīvai bilancei skaitāms ne vairs gados, bet mēnešos, un es domāju, ka jau 2015. gadā varēsim atļauties gan skaitliski palielināt redakciju, gan lielāku uzmanību veltīt analītiskam saturam.
Kā zināms atspulgs tam, ka Diena atkal tiek augstu vērtēta, ir lielās reklāmas. Es personīgi tās uztveru nevis kā traucēkli, bet medija un tā lasītāju auditorijas kvalitātes zīmi, ja uz Dienas vāka ir nevis kādas izpārdošanas, bet BMW auto reklāma un iekšlapās plaši reklamējas bankas. Tāpat arī VW un Hugo Bossreklāmas Dienas Biznesā.
Par to, ka Diena ir bijusi un arī tagad ir vadošā avīze Latvijā, tāpat kā Dienas Bizness savā mērķauditorijā, nav jākautrējas. Tās ir nopietnas avīzes ar analītisku saturu, un tās nemitīgi attīstās.
Šajā pašā kontekstā noteikti gribētos pieminēt ABLV banku, kura jau otro gadu atbalsta Dienas izdevuma KDi (Kultūras Diena un Izklaide) izdošanu. Tas ir ļoti būtisks ieguldījums sabiedrības informēšanā un izglītošanā. Liels paldies viņiem par to! Interesanti, ka šī pati banka ir partneris arī valstij Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecībā. Tas nozīmē, ka ir uzņēmēji, kas ir ļoti ieinteresēti - un nekautrējas to apliecināt -, lai Latvijas sabiedrība augtu un attīstītos.
Kāds atbalsts no valsts būtu nepieciešams, lai drukātie mediji lasītājiem visā Latvijā būtu vēl pieejamāki un spētu piedāvāt vēl kvalitatīvāku saturu?
Ir divas lietas, kas būtu ātri un samērā viegli īstenojamas un vienlaikus dotu ļoti lielu efektu. Pirmā - noteikt, ka sabiedriskajos medijos komercreklāmas netiek demonstrētas.
Bet tādā gadījumā valstij pilnībā jāuztur gan sabiedriskais radio, gan televīzija un to portāls.
No valsts budžeta jau tagad tie tiek ļoti labi dotēti, īpaši pēdējā laikā. Bet finansējuma maiņa uzreiz būtu apliecinājums, ka sabiedrisko mediju uzdevums ir nevis dzīties pēc reitingiem, lai ar to palīdzību konkurētu reklāmas tirgū, bet gan veidot un piedāvāt alternatīvas programmas.
Vai reklāmas tirgus pārdalē galvenie ieguvēji nebūtu līdzīgie mediji - komercradio un TV?
Nē, reklāmas budžeti sadalītos pa ļoti daudziem un dažādiem komercmedijiem.
Otrs solis, kas būtu nepieciešams, lai būtiski atvieglotu mājsaimniecību budžetu, īpaši reģionos, un līdz ar to palielinātu Latvijā radīta informatīva satura pieejamību (kas svarīgi arī no drošības viedokļa), ir preses piegādes izdevumu dotācija no valsts puses. Mēs zinām, ka jau tiek risināts jautājums par valsts atbalstu maznodrošinātajām ģimenēm saistībā ar elektroenerģijas tirgus atvēršanu. Skandināvijas valstīs ir pieredze ar valsts atbalstu preses piegādei reģionos. Ja tādu ieviestu Latvijā, gala patērētājam būtu iespēja saņemt drukātos izdevumus lētāk, arī izdevējiem būtu mazāks piegādes izmaksu slogs, tie lielākus resursus varētu veltīt satura sagatavošanai.
Šis jautājums ir būtisks arī no nacionālo interešu viedokļa. Latviešu valodu var saglabāt, lasot drukātu tekstu, nevis tikai skatoties televīziju. Pārslēdz kanālu, un ir cita valoda. Avīzi tas neapdraud. Kā jau teicu, ja tā ir pieejama, to lasa. Un izlasa.
Visu Romāna Meļņika interviju ar AS Diena valdes priekšsēdētāju Edgaru Kotu lasiet pirmdienas, 24.novembra, laikrakstā Diena!