Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Baznīckunga saimniece

Gandrīz pusgadsimtu Helēna Vaivode ir nokalpojusi par saimnieci Stirnienes baznīcas prāvestiem. 

Sārtā blūzē kā koši saplaukusi augusta dālija Stirnienes baznīcas prāvesta saimniece Helēna lēnām slēdz vaļā smagās dievnama durvis. Iespaidīgais atslēgu saišķis esot tas pats vecais no pašiem baznīcas pirmsākumiem. "Kā Svētajam Pēterim," pasmaida Helēna. "Tur lielās durvis, tur mazās, tur zakristeja." Vai nekad nesajūk? "Nesajūk nekad, nakts laikā bez uguns varētu atrast."

Helēnas mūžs jau tuvu astoņdesmit, taču viņas vērīgajam skatienam nekas nepaiet garām. 1961.gadā viņa, jauna meitene būdama, ar drēbju sainīti rokās atnākusi uz baznīcu, lai kļūtu par toreizējā prāvesta jeb, kā Latgalē dēvē, baznīckunga Staņislava Petuško saimnieci, un no tā laika nekur projām nav aizgājusi. Gājuši gadi, mainījušies prāvesti, taču Helēna palikusi stalta un nesatricināma gluži kā pats Stirnienes dievnams un kļuvusi par tā atslēgu glabātāju un dvēselīti.

Viņa gan puspajokam, pusnopietni uzskata, ka dzīvošanu baznīcā Dievs esot uzlicis par izrunāšanos. "Mūsu mājas no baznīcas bija pusotra kilometra, bērnībā uz turieni gājām kājām, bet ziemā nebija citu apavu, tikai tamborētas čībiņas, apakšā no auklām plāna zolīte. Pagāju puskilometru, sāku raudāt, kājas nosalušas. Vecākā māsa atļāva iet uz mājām. Aizgāju, uzkāpu uz cepļa, raudu un ar dusmām saku mammai, vai tad nevarējāt māju tuvāk baznīcai uzcelt, lai bērniem kājas nesaltu? Re, kā Dieviņš sodīja par šiem vārdiem, lika visu mūžu baznīcā dzīvot."

KALPOT ZĀBAKAM, NE VĪZEI

Helēna Vaivode dzimusi un augusi Stirnienē, saimē bija astoņi bērni, kurus māte audzināja viena pati. Tēvs nomira, kad Helēnas jaunākajai māsai Annai vēl trīs gadu nebija. Tie bija pirmie kolhozu gadi, grūta iztikšana, tāpēc, kad vietējais prāvests Petuško aicināja Geļu kļūt par saimnieci, viņa nedomājot piekritusi. Celibāta zvērests katoļu garīdzniekiem liedz veidot ģimeni, tomēr sievietes rokas saimniecības vadīšanā nepieciešamas, tāpēc, ja šo pienākumu neuzņemas tuva radiniece, parasti tiek meklēta kāda čakla draudzes sieviete.

"Tūlaik spiceiga meitine beju, vēl trīsdesmit gadu nebija. Vai kāds toreiz ko sliktu neparunāja? Redz, tas baznīckungs jau bija vecs, ko tur varēja parunāt?" smejas Helēna. "Kaimiņos pie vienas tantes veda baznīckungu ar sakramentiem, es tur arī biju aizgājusi lūgties, pēc tam viņš jautāja, vai kāds nezina, kā atrast saimnieci. Petuško bija stingrs prāvests, tikko no Sibīrijas lāģeriem atnācis, pārcietis represijas. Kaimiņienes uzreiz, šakur, Geļa breiva. Pastāstīju mājās mammai, viņa saka — ej, meit, labāk zābakam kalpot nekā vīzei. Tā arī atnācu. Bail nebija nemaz, tāda pārgalvīga šeļma vienmēr esmu bijusi. Pirms tam kolhozā gāju lauku brigādē, grūti bija, bet te jau arī nebija viegli."

PA ČETRĀM OLĀM UZ ZIRGA KĀJU

Kas tad jādara baznīckunga saimniecei? "Viss kas jādara — gan ēst jātaisa, gan veļa jāmazgā, jāgludina, jābalina, jāstērķelē. Tās garās priesteru lina albas ar špicēm, procesiju tērpi, altāru pārsegi. Mazgāju pelnu sārmā, jo nebija pulveru, rokas bija izēstas jēlas. Un gludināšana tikai ar ogļu gludekli. Tagad sāku mazgāt ar mašīnu, bet jūtu, ka nav tā rezultāta. Nav tā baltuma."

Helēna priecājas, ka prāvests Petuško ēšanā nav bijis izvēlīgs, ēdis, ko saimniece devusi, vienīgi ciemiņi labāk jāpamielo. Bijis laiks, kad iztikuši ar to, ko atnesuši draudzes locekļi, — olas, sviesta cibiņu, biezpienu. Helēna turējusi vistas, trušus. Sākumā ne par ko nav varējusi nokaut trusīti, prasījusi kādam palīdzību, taču visiem bijis jāmaksā, saņēmusi dūšu un kāvusi vien. "Agrāk jau tā bija tradīcija Ziemassvētkos, Lieldienās, Jura dienā pie altāra kā upurdāvanu likt pārtikas produktus, lai saimniecībā labāk veiktos. Stirnienē Jura dienā ir atlaidas, tad saimniekiem uz baznīcu bija jānes uz katru zirga kāju pa četrām olām. Kad vēl kā maza meitene gāju procesijā, atceros, ka zakristejā olu un siera bija kaudzēm piekrauts. Blēņas vēl darījām — cits citam ar olu mēģinājām iesviest."

Arī Ziemassvētku oblātas un hostijas, kuras svētajā misē pēc konsekrācijas komūnijas laikā priesteris dala ticīgajiem kā Kristus miesu, agrāk cepusi Helēna, tagad tās iepērk no kāda klostera, kur tās gatavo māsas. "Kā tās cep? Apmēram tāpat kā vafeles. Tikai kviešu milti un ūdens, nekas vairāk. Noteikti vajadzīgi augstākā labuma kviešu milti, kad pēc kara nebija, pati meklēju graudus un ar rokas dzirnaviņām malu. Kādreiz bērniem par prieku esmu biešu sulu pielikusi, lai oblātas būtu sārtas."

Stirnienes sievas nereti Helēnai sūdzējušās, ka oblātas jeb kaladas esot izceptas tik garšīgas, ka bērni tās paklusām nočiepuši un apēduši vēl pirms Ziemassvētkiem. "Vienreiz bija tā, braucu autobusā un klausos, ko cilvēki runā pirms Ziemassvētkiem. Viena saka — vai, cik tās kaladas gardas. Bet otra gudriniece saka — nu kā tās nebūs labas, tak olās un pienā jauc. Viņas laikam nezina, ka ne olās, ne pienā, bet tīrā ūdenī."

Helēna pasūkstās, ka agrāk visu lielo baznīcu vienā piegājienā bez atpūšanās izslaucījusi, tagad vairs tā nevarot. Jaunais prāvests Daumants Abrickis sastādījis grafiku, kad kura ciema sieva nāks palīgā Helēnai uzkopt baznīcu. Ar mīkstu lupatiņu uzmanīgi notīra altārgleznas, svēto figūras, altāra zeltījumus. "Jātīra ir, tā taču vienīgā vieta, kur cilvēks atnāk ar Dievu parunāties. Man jārūpējas, lai tur putekļu nebūtu."

Kad nāk Ziemassvētki un Lieldienas, tad gan baznīcas greznošanā tiek piesaistīti draudzes vīri. Ziemassvētku Bētlemes figūriņām esot vairāk nekā simt gadu. Lieldienās kādreiz gadījusies neraža — izdomājuši, ka vajag tradicionālo Kristus kapu pārlikt citā baznīcas pusē, kapelā. Ļaudis tik un tā nākuši lūgties uz veco vietu, stāvējuši ceļos un bijuši neapmierināti. "Nolēmām, ka vairāk nevar nekādas pārmaiņas taisīt. Kamēr iet procesijā ap baznīcu, mēs ātri uzliekam kapam priekšā audeklu ar uzrakstu "Aleluja! Kristus augšāmcēlies", un viss."

Helēna smiedamās atceras kādu jautru notikumu dekāna Blaževiča laikā, tas jau kļuvis par stirniešu folkloru. Procesijas dalībniekiem agrāk neļāvuši staigāt gar lielo altāri, bijis jālien pa mazām durtiņām pie sānu altāra. "Vienreiz bija tā, prāvests sēž biktskrēslā, drīz jāsākas misei, procesijas dalībnieki saģērbušies jau nāk pēc karogiem, bet viens resns vīrs lien, lien un iespriežas. Ak tu šausmas, kādi bija smiekli pa visu baznīcu, rauga viņu vilkt uz priekšu, rauga stumt atpakaļ, nekā. Prāvests sēž, pieņem grēksūdzes, bet visa baznīca rēc smieklos. Kaut kas tāds te vēl nebija redzēts. Kopš tā laika nevienu vairs pa šīm durtiņām nelaida."

PATI NES JAVU

Stirnienes baznīca karā bija ļoti cietusi, saspridzināti troņi, jumts, gājušas bojā ērģeles. Lielo nodokļu dēļ, kas padomju laikā bija uzlikti baznīcai, atjaunošana ritēja lēni, taču, kā stāsta Helēna, cilvēki labprāt nākuši palīgā, nesuši visādus būvmateriālus, kas kuram mājās bijis. Kolhozs nav ļāvis baznīcā ievilkt elektrību, tāpēc nācies iztikt ar svecēm vai pārnēsājamo akumulatoru, tikai pēc kāda laika Krustpils dzelzceļa stacijas priekšnieks apžēlojies un atļāvis ievilkt no dzelzceļa.

Kad prāvests izdzīts no tagadējās draudzes mājas, nācies būvēt arī jaunu plebāniju. Pati Helēna jaukusi javu un nesusi pa kāpnēm mūrniekiem. "Mums bija tāds blēdīgs meistars no Lietuvas, lika maksāt par stundām, atnāca jau ap sešiem no rīta, sēž un gaida, bet viņam par to laiku jāmaksā. Tad prāvests saka — nu mēs esam tupikā, strādnieki tik agri no kolhoza tikt nevar, darbi stāv, bet meistaram skaitītājs ieslēgts. Ej tu samaisi viņam javu un palīdzi. Es aizgāju, taisu, bet meistars tik dusmīgs, ka esam uzķēruši viņa viltību. Teica: "Ja takuju sumašedšuju hozjaiku ņigde ne viģel."*"

DIEVIŅŠ STIPRINA

Stirnienes baznīcas ērģelniece Ieva Zepa smejas, ka Geļas tante vēl joprojām ejot tā, it kā viņai spidometrs būtu pielikts pie papēžiem. Jaunais Stirnienes prāvests tagad dzīvo Madonas novadā, Barkavā, taču Helēnai darba pietiek, brauc ekskursanti, brauc koru jaunieši uz ikgadu rīkotajām dziedošajām dienām Stirnienē. "Kur vēl tik stipra esmu? Tak laikam jau Dieviņš stiprina."

Kaut arī padomju laikos kalpošana baznīcā neskaitījās valsts darbs, pateicoties prāvesta Petuško uzstājībai, Helēna saņem pensiju. "Man prāvests lika katru mēnesi braukt uz rajona centru Madonu, tur maksāju kaut kādā komunālās saimniecības organizācijā sociālās iemaksas, neatceros, kādus trīs vai sešus rubļus. Tā es pensiju sadabūju, citādi nebūtu, jo mēs jau toreiz skaitījāmies liekēži, kulta kalpi. Prāvests brauca uz Rīgu pie reliģisko lietu pilnvarotā, uz prokuratūru, tā izdabūja, lai atļauj."

Helēna vēl pirms atmodas sākuma nosapņojusi, ka draudze atkal atgūs savu māju, kas kļūs par kultūras centru. Stāsta ērģelniece Ieva: "Kādā svētdienas rītā mēs ar dekānu Antonu Boldānu atbraucam uz Stirnieni. Petuško jau bija miris. Geļa priekšā vienās asarās, viņa saka: "Dekāntēvs, laikam jau būs da Abrakama juonūīt." Tas nozīmē — jāmirst nost. Šī stāsta, tādu briesmīgu sapni noredzējusi. Plebānijas māja tikko kā bija atdota draudzei, vēl bija briesmīgs bardaks, draza, jo tur visādi iebraucēji dzīvoja. Nu tad Geļa sapnī redz, ka tur būvbedres, daudz strādnieku rosās un mirušais prāvests Petuško arī. Geļa prasa, nu kas tad te, prāvestiņ, notiek? Viņš tā stingri pavēries un teicis — te taisiet tautas namu. Nu, tā arī ir iznācis. Draudzes mājā tagad iekārtosies arī pagasta pārvalde. Baznīca, pagasts un valsts — viss kopā, tā, kā tam jābūt. Līdz šim nebija."

Savu ģimeni Helēna tā arī nenodibināja, kaut arī jaunības fotogrāfijas rāda smuku, ņipru meiteni. "Stingrība pie prāvesta bija liela, nevarēja tā staigāt apkārt, izkrāsoties kā tagad. Smuka? Nu biju laikam, smukums jau ir visiem, katrs pēc Dieva obroza radīts. Bija jau precinieki, bet kaut kā nesanāca. Viena puiša māte bija runājusi pat ar prāvestu, tas saka, nu, labi jau būtu, ka tā Geļa ar tavu Jezupu apprecētos, būtu savs zakristijans un sava saimniece. Bet māte padomājusi un teikusi, ka no šās dēla laikam nekāds zakristijans nesanākšot. Tā arī mums nekas nesanāca."

* Ja takuju sumašedšuju hozjaiku ņigde ne viģel — es tādu traku saimnieci nekur neesmu redzējis (krievu val).

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas