Atrodoties vizītē Apvienotajos Arābu Emirātos (AAE), premjere Evika Siliņa (JV) trešdien sniedza interviju kanālam Euronews, sakot, ka sankciju spiediens pret Krieviju jāturpina, bet arī diplomātiskajās sarunās jāiesaistās, tādēļ Eiropai jānozīmē pārstāvis sarunām un jāsēžas pie galda ar Krieviju, un tā jāpalīdz Ukrainai. Tādu pašu pozīciju paudis Igaunijas prezidents Alars Kariss, un kaimiņvalstī tas ir izraisījis asu valdības pretreakciju un taisnošanos, ka Igaunijas ārpolitika un kurss attiecībā pret Krieviju nav mainījies. Kādam varētu šķist, ka Latvijas premjeres iniciatīva izklausās labi, arī Francijas prezidents Makrons pēdējā laikā izteicis šādu domu. Kādi riska faktori vai, gluži otrādi, ieguvumi Eiropai un Ukrainai, pēc jūsu domām, varētu nākt no tā, ka Eiropas Savienība nozīmētu īpašu pārstāvi sarunām ar Krieviju, kā to piedāvā Siliņa un Igaunijas prezidents?
Es biju ļoti izbrīnīts, protams, par šo [premjeres] paziņojumu, tāpat kā es biju kopumā izbrīnīts par to, kādā virzienā iet debates Eiropas Savienībā (ES) par to, ka mums vajadzētu speciālu pārstāvi sarunām ar Krieviju. Un tas, ko jūs sakāt par Igaunijas valdības pārstāvju norobežošanos no prezidenta Karisa pozīcijas, manu viedokli apstiprina. Es, protams, nezinu detaļas, kā tas [Siliņas pozīcija] tapa, bet man tas liek domāt, ka gan Eiropas politikā, gan Baltijas un Latvijas politikā ir tāds ārpolitiskais apjukums, un tas ir normāli, ka ir apjukums, tur nav jāironizē, jo, kā mēs zinām, iepriekšējā sistēma ir beigusies, līdz ar to katra valsts meklē, kāda ir mūsu pozīcija šajā jaunajā ģeopolitiskajā situācijā, kādu ģeopolitisko situāciju mēs paši gribam tālāk attīstīt.
Dažreiz uz situāciju ir vērts paskatīties nevis komplicēti, bet vienkāršotā veidā. Un no šāda aspekta: ES ir augstais pārstāvis ārlietās – Kaja Kallasa –, automātiski, ja kādam vajadzētu runāt ar ES vai Eiropu kādam vajadzētu pārstāvēt ārlietās, tā ir Kaja Kallasa. Kāpēc tad mēs meklējam speciālo pārstāvi attiecībās ar Krieviju? Tāpēc, ka Kallasa nav kompetenta? Tāpēc, ka mēs tur gribam ievirzīt kādu jaunu cilvēku? Nē, es domāju, ka vienīgais iemesls, kādēļ kāds ir izteicis domu, ka vajag jaunu pārstāvi, ir tas, ka diemžēl Kaja Kallasa tiek izolēta ne tikai no Maskavas puses, kas ir saprotami, jo tā ir totalitāra valsts, un var saprast, ka viņiem viens vai otrs nepatīk, bet tā nav viņu darīšana. Tikpat labi viņi var pateikt, ka nekad nerunās ar Baibu Braži, Siliņu vai Rinkēviču, tā ir viņu iespēja, bet tas nenozīmē, ka mēs mainīsim valdību kā 1940. gadā, kad mums uzstādīja ultimātu. Patiesā problēma ir, ka mūsu sabiedrotais – Vašingtona – līdz šim nav respektējis Kaju Kallasu [atsauce uz to, ka ASV valsts sekretārs Marko Rubio neatrada laiku satikties ar Kallasu, kad viņa ieradās Vašingtonā, – red.], ja mēs kā Eiropas valstis gribam panākt respektu no saviem sabiedrotajiem un saviem oponentiem, tas nenozīmē, ka, tiklīdz kāds mums pasaka «ai, mums nepatīk šis vai tas cilvēks», mums viņš ir jānomet no amata. Šeit ES ir jāspēlē no spēka pozīcijām, un vienīgais veids, kā atgūt reputāciju, ir iestāties par Kallasu un sākt to nevis Maskavā, bet Vašingtonā. Ja tas nenotiek, tas signalizē, ka ES politika ir sašķelta, un tāda tā ir, jo atsevišķas Eiropas valstis grib spēlēt pa savam. Es pieļauju, ka kāda atsevišķa valsts grib tieši savu kandidātu, lai tas būtu tajās sarunās ar Maskavu un tad viņi varētu savas personiskās vai savas valsts ambīcijas pacelt augstāk, bet no Eiropas ilgtermiņa un arī īstermiņa interešu viedokļa tā ir pilnīgi nepareiza politika. Un no šāda viedokļa Latvijas un Igaunijas līderu paziņojums man vienkārši nav saprotams! Tāpēc, ka mēs zinām, ka Kallasa kā bijusī [Igaunijas] premjere ir kompetenta, viņa pārstāv tādu pozīciju, kādu mēs vēlētos redzēt no ES, un tagad mēs iznākam ar šādu paziņojumu. Kam mēs gribam pielabināties? Kas mums kaut ko par to ir apsolījis? Kāpēc mums tas ir vajadzīgs? Un tas ir tas, uz ko man nav atbildes.
Jūs uzreiz pārgājāt pie būtības, kas šoreiz, kā jau bieži notiek, slēpjas detaļās. Jo es, protams, gatavojos jums jautāt, vai Vašingtonā un Maskavā vienlīdz nemīlētās Kallasas neminēšana šim ES īpašā pārstāvja amatam sarunās ar Krieviju nepastiprina sajūtu, ka ar divu baltiešu rokām šobrīd notiek Eiropas šķelšana, un vāja un sašķelta Eiropa diez vai var palīdzēt Ukrainai pie sarunu galda. Mūsu premjere Euronews teikusi, ka pati būtu gatava doties uz šādām sarunām, bet kā iespējamos kandidātus nosaukusi Eiropas lielo valstu Vācijas, Francijas un Lielbritānijas līderus (lai gan Vācijas kanclers Mercs atšķirībā no Francijas prezidenta Makrona jau ir pateicis, ka neatbalsta šāda pārstāvja nozīmēšanu sarunām ar Krieviju].
Tieši tā, tā ir vājas, nevis stipras pozīcijas aizstāvēšana. Šeit vajadzēja [Eiropas Komisijas prezidentei Urzulai] fon der Leienai, Mercam, Makronam, Siliņai, [Somijas prezidentam Aleksandram] Stubam, [Itālijas premjerei Džordžai] Meloni – visiem, braucot uz Vašingtonu, teikt: mums ir augstā pārstāve ārlietās, viņa pauž mūsu nostāju, punkts.
Bet citādi mēs daudz ko varētu darīt un daudz kur braukt, es arī varētu braukt uz Maskavu, ja mani tur neapcietinātu, tā kā es esmu melnajā sarakstā. Mums nav jāsarežģī lietas, mums tam jau ir Kaja Kallasa. Kādi speciālie pārstāvji? Ja gribam vēl kādu speciālo pārstāvi sarunām ar Maskavu, tad likvidējam ES augstā pārstāvja ārlietās amatu – ietaupīsim naudu. Nozīmēsim atsevišķu pārstāvi sarunām ar Vašingtonu, kas viņiem patīk, atsevišķu pārstāvi sarunām ar Maskavu, atsevišķu pārstāvi sarunām ar Pekinu.
Jums ir versijas, kāpēc mūsu premjere nemin Kallasu? Jo tas taču ir skaidrs no konteksta, kuru mēs te apspriežam, ka tas nevar būt nejauši.
Nu to es nezinu, kāpēc viņa nemin [Kallasu], tas tad ir aizkulišu jautājums. Acīmredzot tur ir bijis kaut kāds aprēķins, lai tā darītu. Un tas aprēķins nav tāds, kas skaidri pauž mūsu kopējās Eiropas drošības intereses. Es domāju, ka tur ir bijis kaut kāds aprēķins un iemesls, es nedomāju, ka tas ir aiz nezināšanas vai pārsteigumā izšauts apgalvojums. Es domāju, ka tur ir kaut kas vairāk. Kas – es nezinu, nav man tādas informācijas diemžēl.
Kāds reālpolitiķis jums varētu atbildēt: bet principiālo Kallasu ar viņas aso retoriku pret Kremli ne Maskava, ne Vašingtona nepielaidīs pie sarunu galda, līdz ar to, ja Eiropa vēlas pie tā sēdēt, labāk kāds cits nekā neviens.
Kas mums nepatīk Kallasas pozīcijā? Kurš uzskata, ka Kallasas pozīcija nav reālistiski redzoša attiecībā uz esošo ģeopolitisko izkārtojumu? Mēs nepiekrītam tam, ko viņa saka par Krieviju? Ja ES paši neaizstāv savu augsto pārstāvi ārlietās, tad vai nu viņi grib redzēt šajā pārstāvī butaforiju, vai arī viņus realitātē neinteresē ES intereses, bet tikai kaut kādas savas nacionālās intereses, un tad nevajag runāt par kopīgu ES politiku. Un pārstāvis, ko viņi iecels sarunām ar Maskavu, tāpat būs butaforija. Kallasa tiek uzmesta, un katrs grib darīt kaut ko pa savam, tā ir tā reālpolitika. Tas ir spļāviens sejā Igaunijai un visiem tiem, kuri aizstāv reālistisku pozīciju pret Krieviju. Līdz ar to [jauna īpaša pārstāvja nozīmēšana sarunām ar Krieviju] šeit vienkārši notiek meklējumi, kā nomierināt un kā tālāk piemēroties Krievijai. Un ar šāda veida politiku mēs nevaram aizstāvēt Ukrainu.
Igaunijas premjers Kristens Mihals ceturtdien bija spiests norobežoties no prezidenta Karisa izteikumiem, tos novērtējot kā neveiksmīgus, vēl asāk uz tiem nekavējoties reaģēja igauņu ārlietu ministrs Marguss Cahkna, trešdienas vakarā izplatot paziņojumu, ka šobrīd, kad Krievija eskalē uzbrukumus Ukrainas civiliedzīvotājiem un nedomā apstāties, skrāpēties pie Kremļa durvīm pēc dialoga nozīmētu vājuma izrādīšanu un sabiedroto šķelšanu. Tikmēr mūsu ārlietu ministre, premjeres partijas biedre Vienotībā, Baiba Braže savā Facebook profilā trešdienas vakarā publicējusi ierakstu, kas principā sakrīt ar Siliņas teikto: Eiropai ir jābūt pie galda sarunās gan formātos, kur runā Ukraina ar ASV, gan formātā, kur Ukraina runā ar ASV un Krieviju, «jo neviens cits Eiropas intereses nepārstāv». «ES jāizlemj, kas tās pārstāv šādās sarunās un kādam jābūt mandātam,» raksta ārlietu ministre Braže, kas principā norāda uz pievienošanos Siliņas pozīcijai. Arī Braže nenosauc Kallasu, lai gan neatkārto premjeres nosauktās alternatīvas. Jūs kā bijušais ārlietu ministrs nolasāt, ka tā pozīcija premjerei un ārlietu ministrei šajā jautājumā ir vienota?
Es domāju, ka šajā gadījumā viņa ir ļoti tuva, un tas nozīmē, ka viņas cenšas atrast sevi pie tā sarunu galda, kurš grib lemt par šo iespējamo pārstāvi.
Tas, ka Igaunijā arī no Latvijas ievazājies jautājums, vai valstij ir vienota ārpolitika, un tas, ka arī Eiropā kopumā, ne tikai Latvijā valda šis «ārpolitiskais apjukums», kā jūs to nosaucāt, ir nomierinoša ziņa, ka mēs neesam vienīgie tādi, vai ziņa, ka viss ir vēl sliktāk, nekā mēs domājām?
Tam, ka kaimiņam nosprāgusi govs, nevajadzētu uzlabot mūsu stāvokli, tas, ka apjukums ir citās valstīs, tas ir acīmredzams un skaidrs, tas ir visā pasaulē, un mēs to redzam gan Eiropā, gan Amerikā, tā diemžēl ir. Bet tas neattaisno to, ka mēs pieļaujam kļūdas, mums ir jāprot atšķirt graudus no sēnalām, ar skaidru aci jāskatās uz savu politiku un jāatrod risinājumi, nevis jāpeld pa straumi un jābūt citu advokātiem, kuri pieļauj kļūdas.
Kā šos Siliņas un Karisa izteikumus, jūsuprāt, nolasa Kremlī?
Kremlis priecājas par jebko, kur viņš redz, ka Eiropā un transatlantiskajā savienībā ir kaut kāds apjukums. Skaidrs, ka viņi par to priecājas, bet es te piekrītu Stubam, ka mums nav svarīga Kremļa pozīcija par Kallasu vai kaut ko citu, mums – suverēnām valstīm – nav jāprasa Kremļa atļauja ne par ko, ko mēs darām.
Es gribu precizēt, ka runa jau nav par Kallasu kā personu, runa ir par to pozīciju, kuru viņa ieņem pret Krieviju un kura acīmredzami nepatīk ne Maskavai, ne Vašingtonai. Tādēļ tas ir tik svarīgi.
Nu tieši tā, un tā ir arī mūsu valsts pozīcija, neviens to nav atcēlis, cik es zinu. Vismaz vārdos jau visi tai piekrīt.
Bet tas, ka mūsu amatpersonas, sakot «Eiropas pārstāvis sarunām ar Maskavu», nesaka «Kallasa», liecina, ka…
Nu tas liecina, ka vārdos mēs piekrītam Kallasas pozīcijai, bet patiesībā katrs domā par reālpolitiku un drusciņ par savām interesēm, varbūt domā, kā kaut ko sadīlos ar kādu citu Eiropā. Tā ir tā reālpolitika. Bet tā ir īstermiņa politika. Un es tad gribu dzirdēt paskaidrojumus no visiem Eiropas politiķiem, kāpēc. Jo es piekrītu, ka mēs nevaram panākt, ka Maskava respektē ES augsto pārstāvi ārlietās, bet Vašingtonā mēs to izdarīt spējam, un acīmredzot sarunās Vašingtonā neviens par to nav iestājies. Ja Eiropa grib būt spēlētājs, tad apsēsties pie galda var tikai tad, ja ir ko piedāvāt un ir skaidra pozīcija, nevis piekāpšanās pozīcija. Un tas arī ir tas iemesls, kāpēc Eiropa nav pie tā galda, jo nespēj savu pozīciju aizstāvēt. Tad, kad Eiropa parādīja vienotu pozīciju Grenlandes jautājumā, tad mēs uzreiz panācām kaut kādas izmaiņas Vašingtonas politikā. Mēs nevaram savu atrašanos pie sarunu galda argumentēt tikai ar to, ka mēs to gribam un lūdzam, lai mums arī iedod paēst pie šī galda. Kur ir Eiropas plāns? Vitkofam, Kušneram un Trampam ir plāns. Kāds ir Eiropas plāns? Tā kā šis ir Eiropas kontinents, tad mums vajadzēja šīs sarunas vadīt, nevis ASV, bet, tā kā Eiropai nav vienotas politikas, ir atšķirības starp Franciju, Vāciju, Spāniju, arī Apvienoto Karalisti, tad nu mēs arī esam kā lūdzējs.
Šie mūsu premjeres un Igaunijas prezidenta izteikumi nākuši, viņiem atrodoties Apvienotajos Arābu Emirātos [AAS], kur notiek Pasaules valdību samits. Siliņa tur tikās arī ar AAE šeihu Mohammedu bin Zajedu Āl Nahjānu, kuru tikko 29. janvārī Kremlī uzņēma Putins. Mēs zinām, ka gan Maskava, gan Vašingtona savā diplomātijā, arī sarunās par Ukrainas noregulējumu, bieži izmanto Tuvo Austrumu līderus kā vidutājus. Tagad AAE notiekoša starptautiska politiska foruma aizkulisēs divi baltiešu līderi pēkšņi nāk ar paziņojumu par nepieciešamību atsākt sarunāties ar Krieviju, par ko mēs vēl nesen visi sašutām un analizējām, kā Tramps, izritinot sarkano paklāju Putinam Aļaskā, viņu leģitimējis un izvilcis no starptautiskās izolācijas starmešu gaismā. Jums par šo ir versijas? Vai tikai neveiksmīgs fons priekš Siliņas un Karisa paziņojumiem, sakritība laikā un vietā?
Es domāju, ka drīzāk jā [sakritība]. Nu tam nav nekādas lielas nozīmes, jo skaidrs, ka arābu valstis sadarbojas ar jebkuru. Ja Latvija tur spēj veidot kaut kādas ekonomiskās attiecības, nemazinot savu drošību, kas ir atslēgas vārds, tad jau tur nav nekādu negatīvu papildu seku. Es nedomāju, ka šeit mums jāmeklē kaut kādas saiknes ar Maskavas politiku, jo būtu ļoti jocīgi, ja Latvijas politiskie vadītāji ieklausītos AAE un mainītu savu pozīciju attiecībā pret Ukrainu. Tas nav pārāk ticami.
Es visu šo apspriedu ar vairākām ārpolitikas autoritātēm, un viens secinājums, kas no šī izriet, ir, ka viss šis ir nepatīkamas indikācijas tam, ka ejam uz «sliktu mieru» Ukrainā, ja reiz Eiropa demonstrē šādu nostāju. Jums arī tā izskatās?
Nu, diemžēl tādas pazīmes mums ir: Rietumu pasaule māk skaisti runāt, ieskaitot NATO ģenerālsekretāru [Marku Ruti] Ukrainā [kurš, šonedēļ apmeklējot krievu raķešu apšaudes dēļ salstošo Ukrainu, apliecināja, ka NATO ir Ukrainas pusē, – red.], bet tas atbalsts Ukrainai nav tāds, kāds būtu vajadzīgs, un mēs redzam arī ASV spiedienu uz Ukrainu, bet neredzam šādu spiedienu uz Krieviju. Līdz ar to skaidrs, ka tas nav nekas iepriecinošs un tas ir tuvredzīgi, jo kaut kādu mieru jau mēs ar šādu politiku varam panākt, bet tāds miers turpinās drupināt mūsu vienotību – gan transatlantisko, gan Eiropas iekšējo vienotību.