Lai cik tas viss būtu nepatīkami, jāsaka, ka nekā pārsteidzoša notikušajā nav. Jo, atļaušos apgalvot, tas, ka cilvēks prot latviešu valodu, ir it kā integrējies latviešu vidē, nenozīmē viņa lojalitāti Latvijas kā valsts būtībai.Kā piemēru var minēt aizvadītā gada nogalē iznākušo Latvijas sociālo un humanitāro zinātņu spožāko pārstāvju (laikam taču) rakstu krājumu Nācijas hronikas. Lasot ekspertu, no kuriem daudzi, starp citu, ir mācībspēki, tātad ietekmē jauno paaudzi, diskusiju, var uzzināt daudz ko interesantu. Piemēram, nesen sociālo zinātņu doktora grādu ieguvusī Olga Procevska neslēpj, ka viņai liekas "problemātiska" (pārliecīga?) latviešu "pieķeršanās valstij". Viņa arī apgalvo, ka Latvijā "notiek nevis integrācija, bet asimilācija" un tā ir "vardarbīgas domāšanas" (no latviešu puses) izpausme (krājuma 18. un 22. lappuse). Savdabīgi.Lai ko pats personīgi domātu par šīm Procevskas atklāsmēm, ir skaidrs, ka uzskatu brīvība nozīmē, ka arī šādiem cilvēkiem ir tiesības strādāt Latvijas augstskolās, izmantot valsts resursus savai darbībai utt. Runa ir par to, ka Procevska jau nav vienīgā šādu uzskatu paudēja, tādēļ arī lieki brīnīties, ka t.s. jauno intelektuāļu aprindās netrūkst cilvēku, par kuriem cita doktore, kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere saka: "Intelektuāli atspārdīt Latviju jebkuram intelektuālim ir deserts" (32. lpp. tajā pašā krājumā - par laimi, kāds akadēmiskajās aprindās domā arī atšķirīgi no Procevskas & Co).Kritizēt Latvijas politiķus, citu profesiju pārstāvjus, mūsu fobijas un kompleksus var un vajag. Cita lieta ir tā vārdos grūti formulējamā sajūta, ka valsts tomēr ir vērtība. Arī cilvēkam - vismaz man tā šķiet - kurš kā zivs ūdenī jūtas citu valstu kultūrās. Kaut vai ļoti personisku iemeslu dēļ - par šo vērtību ir cīnījušies, to uzturējušas mūsu ģimeņu vecākās paaudzes. Jādzīvo, protams, ir mums, bet uzspļaut senčiem arī kaut kā nav pieklājīgi. It sevišķi svešiem.Ja notikums armijā bija nepatīkams pārsteigums, baidos, ka t.s. intelektuāļu aprindas var tādus sagādāt vēl vairāk.
Zanders: Par to runāt nav ērti
Nesen parādījās informācija, ka aizvadītā gada nogalē Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nācies šķirties no karavīra, kas neslēpti paudis atbalstu Krievijas rīcībai Ukrainā. Pēcgarša slikta. Gan tāpēc, ka Latvijai acīmredzot nelojālais cilvēks no armijas aizgājis dienesta biedru sūdzību rezultātā. Bet ja tādu nebūtu? Tātad - vai mēs patiesībā zinām, ko domā cilvēki ar ieročiem rokās, uz kuriem mēs paļaujamies? Gan tāpēc, ka zvēresta došana un, ja tā drīkst teikt, darba apraksts, izrādās, nav šķērslis.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.