Nevarētu pat teikt, ka tēmu turpina uzturēt tieši Saskaņas centra (SC) politiķi vai viņiem līdzīgie (intervijās, rakstos). Nē, rodas sajūta, ka tas notiek aiz brīva prāta. Attiecīgi neizbēgams ir šāds secinājums: latviski strādājošie mediji lielā daļā gadījumu ir izteikti kritiski pret t. s. latviešu politiķiem un valdību, savukārt kolēģi krievu medijos pašidentificējas ar «savējiem» politiķiem kopumā, ne tikai valodas vai etnisko attiecību jautājumos. Kritisku publikāciju par Rīgas vai, piemēram, Rēzeknes, pašvaldību nav, analīzes par SC piedāvājumiem sociālajā vai ekonomiskajā politikā nav, tikai atbalsts, lai kāds populisms vai nekompetence tiktu demonstrēti. Latviešu valodas informatīvajā vidē pēc referenduma itin bieži var redzēt meklējumus (dažkārt pat pašmērķīgus) atrast pamatu, uz kura veidot citādas attiecības ar cittautiešiem, savukārt krievu valodā velti censties izlasīt vai sadzirdēt kaut biklu atziņu, ka kaut kas laikam izdarīts ne sevišķi pareizi attieksmē pret latviešu valodu.
Tas nozīmē - paturot prātā arī to, ka tuvākajos mēnešos ieganstu netrūks (6. marts, 9. maijs u. c.), tā Latvijas sabiedrības daļa, kas patērē krievu valodas informatīvo telpu, tiks durstīta un kurināta - latviešiem, kuriem liekas, ka valodas jautājums ir izsmelts, tas jāņem vērā. Līdz ar to jautājums par objektīvas informācijas avotu - vai nu attīstot sabiedrisko mediju «krievu» redakcijas, vai izvietojot valsts pasūtījumu veidot uz cittautiešiem orientētu informatīvo produktu komercmedijos - ir un būs aktuāls. Pretējā gadījumā mēs pēc pusgada atkal sūkstīsimies par, pieklājīgi izsakoties, ne sevišķi adekvātu informāciju, ar kuru tiek apgādāti mūsu līdzpilsoņi - cittautieši. Iebildums, ka «viņi» jau paši negrib citu skatījumu uz notiekošo, nav korekts, jo nav bijis piedāvājuma.