Pielikums, protams, noderīgs kā avots papildu argumentiem iepriekš aprakstītajam uzstādījumam. Piemēram, rūpniecība ir ne tikai eksports, darba vietas utt., bet var būt arī spēcīgs stimuls zinātnes attīstībai (lai gan rūpniecība veido tikai 11% no ASV iekšzemes kopprodukta, rūpniecības daļa zinātnes finansējumā, jaunu tehnoloģiju izstrādē ir 68%).
Tomēr, ja par rūpniecības noderību šaubu vairs nav, jautājums ir, kādu rūpniecību mēs vēlamies Latvijā attīstīt. Te gan runa nav par rūpniecības nozarēm (kokapstrāde, pārtikas ražošana utt.), bet par to, vai spēsim iekļauties, lietojot The Economist apzīmējumu, trešajā industriālajā revolūcijā. Jo, kā saka, ir rūpniecība un ir rūpniecība. No vienas puses, mūsdienu rūpniecības pirmrindnieks Ķīna dolāru izteiksmē saražo tādu pašu apjomu kā ASV, tomēr būtiskā nianse ir tā, ka šo apjomu ASV saražo tikai 10% no tā cilvēku skaita, kas nepieciešami Ķīnai. Un runa ir ne tikai par ražošanas procesu efektivitāti, bet arī par principiāli jaunu tehnoloģiju parādīšanos, ko ķīnieši, kuri taču it kā māk nokopēt visu, nespēj pārņemt. Rezultātā, ja vēl nesen par aksiomu uzskatīja, ka rūpniecība neizbēgami aizdreifēs uz Ķīnu, Vjetnamu, Filipīnām, Indiju utt., tad nu novērojams, ka vismaz daļa Rietumu uzņēmumu ražotņu atgriežas mītnes zemēs. Par spīti augstākām darbaspēka izmaksām utt., jo ir citas priekšrocības.
Šķiet, nav nepieciešams plaši citēt pielikumu - runa ir par jauniem materiāliem, automatizācijas procesiem utt. Grūti spriest, vai pamatots ir tik skaļš apzīmējums kā «trešā industriālā revolūcija», tomēr pavērsieni ir būtiski. Attiecīgi, ja Latvijas valdība ir nolēmusi atbalstīt rūpniecību Latvijā, liekas svarīgi, lai šis atbalsts būtu mērķēts tieši modernu tehnoloģiju iegādei vai veidošanai pašā Latvijā. Nav runa par vīzdegunīgu attieksmi pret segmentu, ko kāda pašmāju amatpersona apzīmēja par pirtsslotu biznesu - arī tāds ir vajadzīgs un atbalstāms. Runa ir par to, rūpniecība XXI gadsimtā vairs nav tikai darbaspēka izmaksas, nodokļu atvieglojumi un transporta izmaksas, bet veidojas arvien ciešāka sazobe ar zinātni. Visticamākais, ka neko principiāli jaunu (daudz piesauktā «mūsu Nokia») mēs pārskatāmā nākotnē paši neizgudrosim, tomēr, ja nu ir vienprātība par rūpniecības nozīmi, vēlams, lai mēs «neizkristu» no tehnoloģiskās attīstības plūsmas. Jo ar darbaspēka izmaksām, ģeogrāfisko novietojumu (pat nodokļu likmēm) vien konkurētspējīgi nebūsim.