Profesora argumentācija ir apmēram šāda: zinātnieki tāpat neko lietas labā darīt nevar, attiecīgi profesionālā sadarbība jāturpina. Pirmkārt, jautājums ir par to, kas ir sadarbības partneris. Skaidrs, ka Kremļa politikas nosodījumu nevar vērst pret Krievijas vēstures zinātni vispār. Piemēram, būtu tikai apsveicami, ja mūsu eksperti sadarbotos ar Krievijas Kārnegi centra Maskavā vai Sanktpēterburgas Eiropas universitātes, vai citu patiesi neatkarīgu struktūru speciālistiem. Savukārt pavisam cita ir situācija, ja runa ir par indivīdiem vai struktūrām, kas pietuvināti režīmam un faktiski ir propagandas mašīnas sastāvdaļas. Te pat nav vērts vaimanāt par šo sociālo zinātņu pārstāvju pakalpības faktu - katrs izdara savu izvēli. Vienkārši ir bezjēdzīgi sagaidīt no šādu izvēli izdarījušajiem profesionālu godprātīgumu. Otrkārt, jāņem vērā, ka tieši vēsture mūsu kaimiņvalstī diemžēl ir kļuvusi par būtisku režīma ideoloģijas konstruēšanas sastāvdaļu. Citiem vārdiem sakot, ja gravitācijas viļņu astrofizikas vai ornitoloģijas gadījumā ir pamats cerēt, ka autoritārais režīms šīs zinātnes (un dažādu valstu ekspertu sadarbību tajās) nemēģinās (vai nepratīs) kaut kā izmantot saviem mērķiem, tad vēstures gadījumā baidos, ka pat senos skitus vai XII gadsimta Novgorodas glezniecību režīmu apkalpojošie pamanīsies kaut kā sacūkot kā tēmas.
Var teikt: nu, lai jau otrā puse iztulko sadarbošanos tā, kā tā grib, galvenais, ka mēs paši zinām, kādas ir mūsu vērtības un ko mēs vēlamies. Diemžēl nav tik vienkārši. Kremlim ir ārkārtīgi svarīgi radīt iespaidu, ka tas nav nonācis starptautiskajā izolācijā un ka attiecīgi tas neko nosodāmu nav darījis un nedara. Šim mērķim noderīgs ir viss - sporta slavenības, kinozvaigznes, zinātnieki utt. Viesi, pat pašiem to negribot, viegli kļūst par manipulāciju objektiem. Manipulācijas konstrukcija ir līdz nejēdzībai vienkārša - tiek apgalvots, ka, lūk, šādi un šādi Rietumu intelektuāļi nevairās, tēlaini izsakoties, kopīgi fotografēties ar Kremļa pārstāvjiem, kāpēc jūs citi, to skaitā politisko lēmumu pieņēmēji, kavējaties? Man ir grūti iedomāties, ka 1939. gadā kāds britu vēsturnieks īstenotu kopīgus izpētes projektus ar Hitleram pietuvinātiem "kolēģiem", paskaidrojot, ka viņš taču nekādi nevar ietekmēt Vācijas agresīvo ārpolitiku.