Pat ar neapbruņotu aci nav grūti saskatīt atšķirības Andra Bērziņa un Egila Levita izpratnē par to, kādos virzienos būtu vajadzīgas izmaiņas un uzlabojumi Latvijas Republikas Satversmē. Vai tiem ir jābūt reāliem, valsti stiprinošiem priekšlikumiem vai dekoratīviem, vienus jūsminošiem, bet citus kaitinošiem teikumiem?
"Nepieciešams mainīt esošo kārtību un kolektīvās bezatbildības vietā virzīties uz premjerministra atbildību par savu komandu," 2013. gada 16. septembrī Valsts prezidents vēstulē raksta Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai. Valsts prezidenta 2012. gadā izveidotās Ekspertu grupas priekšlikumi paredz būtiskas izmaiņas premjera un prezidenta varas nostiprināšanā.
Priekšlikumi paredz, ka parlaments uzticību izsaka tikai Ministru prezidentam, bet ministrus amatā ieceļ Valsts prezidents pēc premjera ieteikuma. Nosaka, ka parlaments var gāzt valdību tikai tad, ja vienlaikus spēj izteikt uzticību jaunajam Ministru prezidentam. Izslēdz normas, ka budžeta nepieņemšana automātiski nozīmē valdības krišanu. Nosaka, ka neuzticības izteikšanai Ministru prezidentam nepieciešams 2/3 balsu vairākums Saeimā.
Nav divu domu, ka Andra Bērziņa ekspertu priekšlikumi nozīmētu tūlītējas, reālas, un, domājams, pozitīvas pārmaiņas Latvijas valsts pārvaldībā.
Un mēs visi zinām Egila Levita izstrādātās preambulas teksta piedāvājumu ar tajā iekļauto latviešu tautas dzīvesziņu, kristīgajām vērtībām, plašām vēstures interpretācijām un latviešu nācijas lomas uzsvēršanu.
Protams, ka preambula neizslēdz Valsts prezidenta ekspertu priekšlikumu iekļaušanu un otrādi. Un nav arī gluži tā, ka prezidenta ieteiktie valsts pārvaldības uzlabojumi ir tikai reāli, bet preambula tikai dekoratīva.
Satversmes tekstā katram vārdam ir nozīme. Līdz ar to konsekvences būtu gan latviešu nācijas, gan kristīgo vērtību ierakstīšanai tajā. Tikai kādas būtu šīs konsekvences? Laikā, kad Eiropas Savienības izpratne par morāli un tiesībām spiež atteikties no kristīgajām vērtībām. Bet mēs nedzīvojam mononacionālā valstī. Kāds ideālists varētu teikt, ka tas tieši veicinātu kristīgās vērtības un latviskumu. Reālists varētu paust bažas – vai pret mums Eiropas Savienība neizdarīs tādu pašu spiedienu kā pret Ungāriju kristīgo vērtību sakarā? Bet latviešu lomas locīšana neradīs tikai spriedzi un neko nedos ne latviešiem, ne latviskumam?
No vienas puses, Satversmei ir jābūt valsti būvējošam, reālam, strādājošam pamatlikumam. No otras puses, Satversmei ir jābūt iedvesmojošai un sabiedrību vienojošai, nāciju veidojošai konstitūcijai. Ja mēs nevaram radīt jaunu šādu konstitūciju, atstāsim veco Satversmi. Ja labojam, tad tikai to, kas rada izmaiņas varas mehānismā un ko sabiedrība uztver neitrāli, respektīvi, tas neatstāj negatīvas blaknes uz noskaņojumu valstī. Man liekas, ka šodien vismazāk pieļaujamais ir, varbūt labu domājot, Satversmes tekstā iekļaut frāzes, kas potenciāli sēj nemieru valstī.