Kad bijušais ministrs, lobējot uzturēšanās atļauju saglabāšanu, ietekmīgam koalīcijas politiķim, kurš savukārt iebilda pret tām, rādīja Deloitte pētījumu, kas apliecināja ekonomisko ieguvumu no tā, šis pelēkais kardināls strupi atcirta: "Tu vari man to nerādīt, es to zinu! Tu taču saproti, ka tā ir politika. Un mēs uzturēsim šo prasību, jo tā mūsu vēlētājam patīk."
Nav runa par rezultātu, ir runa par pozicionēšanos. Vēlētājs no frāzēm pats nolasīs to, ko gribēs dzirdēt. Pāris nedēļu tā bija un vēl kādu laiku būs pirmā ziņa - budžeta pieņemšana.
Visi tik ļoti bijām nobijušies, ka budžets varētu netikt pieņemts, un, redz, tas ir apstiprināts pirmajā lasījumā. Maz šaubu, ka budžets netiks pieņemts arī galīgajā lasījumā. Neatceros vēl nevienu gadu, kad Latvija būtu palikusi bez budžeta.
Toties katru gadu pirms budžeta pieņemšanas tiek biedēts, ka tas varētu netikt pieņemts. Jo tā ir tāda spēle ar valsts iestādēs strādājošo un viņu ģimenes locekļu emocijām - bailēm nesaņemt algu un nebūt spējīgiem samaksāt rēķinus, jo valsts un pašvaldību sektorā strādājošie ar retiem izņēmumiem parasti dzīvo no algas līdz algai. Tāpēc pat neliela nestabilitāte ir stress. Uz šīm emocijām parazitē tie, kas taisa cinisku PR ar budžeta pieņemšanu, kur viss ir izlemts jau iepriekš. Ja kas tiek atmests, tas ir mazs kauliņš izsalkušajiem.
Arī kauliņš varētu būt lielāks, ja Latvija ievērotu Māstrihtas principu par 3% deficītu, nevis skrietu ratiem pa priekšu. Budžeta deficīts 0,9% no IKP, ar ko īpaši lepojas Latvijas valdība, ir iespējams tāpēc, ka kāds nomirs, nesaņēmis veselības aprūpi, jo kādam ir jātaisa superbudžets.