Vai nav mazliet dīvaini: tik daudz runu par to, ka LTV zaudē auditoriju, ietekmi utt., savukārt jautājums par šī it kā neinteresantā uzņēmuma vadību ir teju vai centrālais temats medijos?
Jā, tas ir mazliet dīvaini. It sevišķi, ja atceras, ka tad, kad izvēlējās Latvijas Radio vadību, nebija nedz personāla atlases kompānijas, nedz tik plašas sabiedriskās apspriešanas... Mans izskaidrojums ir tāds, ka cilvēki joprojām domā, ka televīzija ir propagandas rīks. Līdz ar to kandidatūras tiek apskatītas no viedokļa, kā tas vai cits cilvēks varētu izskatīties šajā «propagandas frontē». Manuprāt, tā ir galīgi nepareiza izpratne, kas nāk no padomju laika tradīcijām.
Izskan tēze, ka sabiedriskajai televīzijai - cik saprotams, atšķirībā no komerctelevīzijām - ir jāņem vērā «visas sabiedrības intereses». Bet ko tas reāli nozīmē? Ka vairāk jāaicina izteikties Lindermani? Jāatvēl laiks seksuālo minoritāšu raidījumiem? Raidījumiem par paranormālajām parādībām?
Ironiju saprotu, tomēr jāsaka, ka sabiedriskā medija funkcija patiešām ir neaizmirst arī par citādo viedokļu paudējiem, minoritārajām grupām, t. sk. pieminētajām. Cita lieta, ka sabiedriskā televīzija ir ne tikai ziņas, bet arī raidījumi. Un tikpat svarīgi ir tas, ka, pasakot - jā, mūsu sabiedrībā ir šādi cilvēki -, medijs nenodarbojas ar kādu konkrētu vērtību vai uzskatu propagandu. Šīs lietas ir jānodala. Platforma viedokļu apmaiņai un kaut kādu vērtējumu došana no paša medija puses ir divas dažādas lietas. Tas savukārt ir iespējams tad, ja ir ļoti kvalitatīva žurnālistika.
Vai nav dilemma - no vienas puses, sabiedrība esot nogurusi no mediju nebeidzamā negatīvisma, bet, no otras puses, t. s. labās ziņas tiek uztvertas kā medija bezzobainības pazīme, «jūs esat nopirkti» utt.?
Domāju, ka nav tik traki. Jau tagad LTV un Latvijas Radio stāsta par vienkārši interesantiem cilvēkiem, uzņēmīgiem cilvēkiem, kuri paši kaut ko dara, netiecoties nokļūt uzmanības centrā. Un par viņiem ir jāstāsta. Galu galā neba nu visu Latvijas IKP veido politiski angažēti vai valsts atbalstīti uzņēmumi...
Pajautāšu citādi - vai jūs varat iedomāties mediju, kurš saka: jā, šis valdības, parlamenta lēmums patiešām ir gudrs un vajadzīgs?
Jā, spēju. Cita lieta, ka šobrīd mediji pārāk seko politiskajai, nevis sabiedrības kopumā dienaskārtībai. Savukārt, ja tu kā medijs, atvainojos par žargonu, pavelcies uz politiķu dienaskārtību, bieži gadās, ka tu pārķer tā brīža politiskās opozīcijas argumentus, retoriku utt. Respektīvi, politiskā opozīcija, kā jau tai pienākas, visu laiku kritizē pozīciju, un mediji varbūt neapzināti piespēlē. Lielā mērā tas ir tāpēc, ka mediju tirgus Latvijā ir sakropļots - tam trūkst resursu. Gribētos, lai sabiedriskie mediji ir tie, kuros žurnālistiem ir laiks paskatīties uz notiekošo plašākā kontekstā, nevis tikai ziņu lentes.
Ir gan vēl viens aspekts. Ja politiķi medijiem pārmet, ka neko nestāsta par viņu labajiem darbiem, tad tiek aizmirsts, ka principā jau vajadzētu būt tā, ka politiķi vispār rīkojas sabiedrības interesēs, ka tas ir tik pašsaprotami, ka par to nav jāvēsta kā par patīkamu pārsteigumu vai ārkārtas gadījumu.
Bieži runā par politiķu mēģinājumiem ietekmēt medijus, taču tikpat kā nedzird bažas, ka reklāmdevēji var ļoti būtiski ietekmēt medija saturu.
Tieši tā. Tāpēc es domāju, ka sabiedriskajiem medijiem ir «jāiet ārā» no reklāmas tirgus. Tā esmu teicis pirms desmit gadiem un no saviem vārdiem neatkāpjos arī šodien. Turklāt man šķiet, ka sabiedriskie mediji, ja tie tiecas pēc reklāmdevējiem, riskē nokļūt zināmā apburtajā lokā: lai piesaistītu reklāmu, ir jāveido tāds izklaidējošs, virspusējs saturs (raidījumi, seriāli utt.), kas jau nav labi. Turklāt šāds izklaidējošs saturs patiesībā gana dārgi izmaksā, un atkal ir jādomā par naudas piesaisti utt.
Vai nav izveidojies cits apburtais loks: LTV deklarē, ka kvalitatīvu saturu var veidot tikai tad, ja būs būtiski lielāks finansējums, un pretī saņem uzstādījumu, ka nav vērts dot papildu naudu tik vārgam produktam?
Nebaidīšos teikt, ka sabiedriskajam medijam patiešām vispirms jārada atbilstošs produkts un tikai tad jāprasa papildu samaksa. Tāpēc es diezgan piesardzīgi skatos uz koncepcijām, kurās figurē milzu nauda no valsts un/vai Eiropas, pēc kuras saņemšanas viss būs labi. Jādzīvo ar to naudu, kas ir šobrīd. Un tas ir iespējams. 2002. gadā, kad LTV bija otrā visvairāk skatītā televīzija ar lielu sabiedrības uzticības līmeni, valsts piešķīrums bija 3,9 miljoni latu. Pašlaik tas ir apmēram 10 miljoni latu, treknajos gados bija vēl vairāk. Tad man ir jautājums: vai tiešām izmaksas ir pieaugušas trīskārši? Esmu arī jautājis LTV cilvēkiem, vai viņiem varbūt ir jūtami palielinājušās algas šajā laikā. Nē, neesot. Tad kas tas ir? Resursi ir jāizlieto racionāli. 2002. gadā, kad biju LTV vadītājs, mēs rēķinājām tā: ar minētajiem 3,9 miljoniem mums ir izdevies radīt spēcīgu informatīvo bloku (Dombura raidījums, Mūsu cilvēks u. c.), un mums vajadzētu vēl vienu miljonu, lai izveidotu spēcīgu kultūras un izglītojošo raidījumu bloku. Vienu papildu miljonu. Nu šī nauda ir, attiecīgi ticu, ka LTV arī ar pašreizējo finansējumu var izveidot labu produktu, ar kuru tad iet un argumentēti prasīt papildu naudu.
Ja runājam par valsts finansējumu, ir sāpīga tēma ar nosaukumu «sabiedriskais pasūtījums». Proti, privātajām radiostacijām vai TV kanāliem laiku pa laikam liekas, ka atsevišķi to produkti arī ir visnotaļ noderīgi sabiedrības kopējām interesēm - informējoši, patriotismu veicinoši utt. Attiecīgi - dārgie sabiedriskie mediji, lūdzu, padalieties ar sabiedriskā pasūtījuma naudu!
Piekrītu, bet ar nosacījumiem. Jā, dodam naudu privātajiem producentiem, bet tad šo rezultātu rādām sabiedriskajā medijā. Jo es piekrītu, piemēram, Dziedošās ģimenes droši vien ir pelnījušas nacionālā pasūtīja atbalstu. Bet tad rādām tās LTV, sabiedrība par to būs samaksājusi, taču nevar vienlaikus gribēt paralēli arī nopelnīt. Varbūt vēl labāks piemērs ir raidījums Nekā personīga. Ja tā var teikt, tipisks sabiedriskā medija produkts, kas dažādu iemeslu dēļ atrodas komerctelevīzijā. Pareizi būtu saprast nosacījumus, ar kādiem šī komanda var strādāt - varbūt viņu kapacitāte ir lielāka nekā tie trīs četri sižeti nedēļā - un būt sabiedriskajā medijā.
Kāds ir jūsu viedoklis par apvienotā sabiedriskā medija ideju?
Tur ir daudz ieguvumu - no satura kvalitātes, resursu izmantošanas viedokļa. Tomēr šim procesam nevajadzētu notikt tehniski un pašmērķīgi. Publiskajā telpā pārāk liela uzmanība tika veltīta arī ēku jautājumam šajā stāstā. To visu var risināt, pat jaunas ēkas variants ir iespējams, un tas nemaksātu izskanējušās summas.