Neko mēs nesasniegsim, kamēr valsts vadībā tiks piekopta politiķiem un ierēdņiem tik izdevīgā strausa politika! Mēs "drusku paciešamies" jau 25 gadus, kuru laikā esam baroti ar tukšiem solījumiem par uzņēmējdarbības veicināšanu, par visas sabiedrības labklājības celšanu, beigu beigās par ēnu ekonomikas apkarošanu. Nesen ar kolēģiem apkopojām no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) izprasītos datus par kopējo nodokļu parādu apjomu, kas lika šausmās saķert galvu, – kopš 2008. gada parāda apjoms ir pieaudzis divtik, proti, no nedaudz vairāk kā 600 miljoniem eiro 2008. gada 1. janvārī līdz gandrīz 1,4 miljardiem eiro šā gada sākumā. Turklāt lauvas tiesu no šīs summas veido nodokļu pamatparāds – teju miljards eiro –, bet pārējais ir nokavējuma jeb soda naudas. Lielākā daļa šo parādu "karājas gaisā" daudzus gadus un, manuprāt, ir neatgūstami.
Turklāt minētajā summā nemaz neparādās vēl arī tie daudzie simti miljonu eiro, kurus blēdīgi "elementi" nekaunīgā veidā Latvijai nozog dažādās krāpšanas shēmās, kuras VID un citas atbildīgās institūcijas gan it kā cenšas atklāt, tomēr pagaidām pārāk nepietiekami. Tieši milzīgā apjoma nodokļu noziegumi ir galvenais iemesls, kāpēc godīgajiem pilsoņiem kādā brīdī nepietiek spēka turpināt savu biznesu vai strādāt algotu darbu par normālai dzīvei nepietiekamu atlīdzību un viņi ir spiesti vai nu daļēji ieiet krēslas zonā, vai arī sakravāt koferus un doties ekonomiskajā emigrācijā.
Taču strausa politiku piekopjošie valsts vīri un sievas ne mazākā mērā nejūtas vainīgi par to, ka tieši valsts pārvaldes bezzobainība pret nodokļu noziedzniekiem ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Latvijai nākas dzīvot kā trūkumcietējam laikā, kad maza saujiņa blēžu dzīro un smejas par tiem, kuri maksā nodokļus un cenšas uzturēt slimnīcas, skolas, autoceļus, arī tos pašus politiķus. Šādi nenotiktu, ja politiķi mazāk attaisnotos, kāpēc kaut kas nav iespējams, bet aktīvi un nesavtīgi darītu savu darbu.