Kā noprotu, nesen Luksemburgā vairāk vai mazāk finalizēja to, ko sauc par Eiropas kopējo lauksaimniecības politiku? Ko īsti nozīmē šī politika?
Ir trīs «kājas» šai politikai: tiešmaksājumi un viss, kas ar to saistīts, lauku attīstības finansējums un kopīgā tirgus organizācija. Trīs sadaļas, kam kopumā bija septiņas regulas, kas tagad tika pieņemtas. Tas patiešām ir liels darbs, jo tā ir Eiropas lauksaimniecības regulēšana tuvākajos septiņos gados. Primārais darbs ir ārējā tuvināšana jeb maksājumu izlīdzināšana starp dažādām valstīm.
Savulaik Godmanis minēja, ka kopējā ES politika varētu virzīties uz mazāku atbalstu lauksaimniecībai.
Tā ir taisnība. Kopumā Eiropā samazinājums ir 17%. Tātad tai sadaļai Eiropas budžetā, kura ir lauksaimniecībai, ir par 17% mazāks finansējums. Tai pašā laikā Latvijai ir par 50% vairāk - tiešmaksājumu pamatā.
Samazinājums tādēļ, ka nav naudas, vai tas ir drīzāk filozofisks jautājums - ka lauksaimniekus Eiropā tā nevajadzētu atbalstīt?
Tas ir budžeta ierobežojumu jautājums. Ja par filozofisko jautājumu, ir valstis, kuras uzskata, ka ir jāatbalsta mazāk, arī tas ir tiesa, jo šis atbalsts kropļo tirgu. Es varētu tam piekrist, jo katrs atbalsts zināmā mērā kropļo tirgu. Kopējā lauksaimniecības politikā dažādām valstīm ir dažāds vēsturiski izveidojies maksājums. Lielbritānijā un citas liberālās valstis uzskatīja, ka ir nepieciešams samazināt maksājumus. Bet Eiropā ir otra valstu grupa ar Franciju un Poliju priekšgalā, kuras uzstāj, ka ir jāsaglabā. Man ir grūti ticēt, ka pārskatāmā nākotnē Eiropa varēs no tā atteikties.
Jūs minējāt šīs trīs «kājas». Kā šie elementi izskatās Latvijai?
Tiešmaksājumi, tie ir maksājumi uz hektāru, kur pagājušajā periodā Latvijai bija 35% no Eiropas vidējā rādītāja, kas ir absolūti nepieļaujami. Tas, kas ir izdarīts, ir panākta tuvināšanās. 2019. gadā sasniedzot 196 eiro par hektāru, kas ir tuvu 80% no vidējā. Tai pašā laikā mūsu palielinājums ir panākts uz citu bagātāku valstu maksājumu samazinājuma, tāpēc jūs saprotat, cik tas viss bija sarežģīti. Valstīm, kuras ir augšgalā, piemēram, Nīderlande, Beļģija, Itālija, maksājums uz hektāru tiek samazināts. Man ir prieks, ka kopumā šos maksājumus esam dubultojuši.
Tiešmaksājumi nav vienīgais finansējums, kuru lauksaimnieki saņems no Eiropas attiecīgajā finanšu periodā.
Vēl ir iespējams saņemt ražošanas maksājumus - 13%, kur mēs varam izvēlēties piena lopkopībai maksāt papildus uz hektāru - līdz 13% no kopējās summas. Vēl ir lauku attīstības plāns, kas šodien iet valdībā, ceru, ka tas tiks arī pieņemts. Šeit mēs ļoti smagi strādājam ar visiem lauksaimniekiem, es nezinu, vai citas ministrijas tik ļoti strādā, vai citu nozaru uzņēmēji ir tik ļoti organizēti kā mūsu lauksaimnieki, kuriem ir neskaitāmas organizācijas. Man ir liels prieks, ka 30. maijā mēs panācām vienošanos. Tagad attīstības plāns ir 1,037 miljardi latu Eiropas naudas, kas ir saskaņots ar visām lauksaimnieku organizācijām un Ministru kabinetu, mēs varam pēc tam saskaņot ar Eiropu.
To, ko lauksaimnieki no Eiropas saņems nākamajā finanšu periodā, tas summējas no divām komponentēm - tiešmaksājumi plus lauku attīstības līnija. Kopumā tas ir par 50% vairāk nekā iepriekšējā finanšu periodā.
Jā, tā ir. Kopējā summa ir 2,68 miljardi eiro.
Jūs no Luksemburgas atbraucāt ar uzvarētāju sajūtu?
Jā, es atbraucu apmierināta, negribu teikt, ka uzvarētāji. Tās problēmas, kas mums šķita būtiskas, tās tika tādā vai citādā mērā iestrādātas. Protams, vienmēr var gribēt vairāk, bet mums tagad ir stingri jāstrādā kopā - ministrijai un lauksaimnieku organizācijai -, lai tā nauda, šie 2,68 miljardi, ir izmantota mērķtiecīgi un lai mēs redzētu, ka lauki attīstās.
Mēs runājam, ka ir Eiropas kopējā lauksaimniecības politika. Vai, pēc jūsu domām, mums ir Latvijas lauksaimniecības politika?
Domāju, ka ar šo plānu mēs ejam arī ar savu politiku. Mēs nevaram vienkārši sadalīt naudu. Mēs gada sākumā ar lauksaimnieku organizāciju diskutējām, kādus laukus mēs īsti gribam.
Kādus laukus mēs vēlamies?
Es gribētu, lai laukos būtu lauksaimnieki, kuri ražo produkciju.
Tikai lauksaimniecības produkciju?
Nē, mums ir tas, ko mēs liekam kā uzstādījumu, mēs gribam, lai cilvēki laukos ar darbu vai saimniecisko darbību var nopelnīt sev un savai ģimenei iztiku. Tas ir tas kopējais uzstādījums, un tālāk ir trīs sadaļas: efektīva lauksaimnieciskā ražošana, jo šobrīd mēs vidēji neizskatāmies labi Eiropā. Otrs ir saimnieciskā ražošana un infrastruktūra, kur mums arī šajā plānā ir speciālas sadaļas, mazo uzņēmumu veidošana... Trešā sadaļa ir zeme, tās racionāla izmantošana, tas, lai katrs hektārs sniegtu atdevi. Tā var būt no lauksaimnieciskās produkcijas vai ainava, vai bioloģiskā daudzveidība, un nedrīkst būt šo aizaugušo lauku.
Jūs esat Zemkopības ministrija, nevis Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.
Šī programma aptver lauku attīstību, ne tikai lauksaimniecības. Jā, profesionālie lauksaimnieki man jautā - jā, bet mēs esam lauksaimnieki! Tomēr arī attīstība ir iekļauta. Tas, ko konkrēti esam izdarījuši šajā lauku attīstības programmā salīdzinājumā ar iepriekšējo laiku, man ir prieks, ka ir izdevies palielināt līdzekļus zināšanai un apmācībai. Pagājušajā periodā bija zem miljona, tagad ir 13 miljonu, un lauksaimnieki tam ir piekrituši un izjūt, ka ir nepieciešamas konsultācijas un arī zinātne.
Vai mūsu politika ir tāda, ka Latvijai ir jāpabaro sevi?
Jā, mēs pabarojam, par to mums nav bažu. Mēs eksportējam graudus. Bet ir liels prieks, ka pagājušajā gadā starpība starp eksportu un importu ir pozitīva eksporta labā. Tas ir pirmais gads pēc neatkarības, kad šī starpība ir pozitīva, tātad esam kļuvuši par lauksaimniecības produktu eksportētājvalsti. Lauksaimniecības produktu eksports pagājušogad pārsniedza vienu miljardu latu, kas ir liela summa, pārsniedzot arī mežu nozares eksportu.
Par cukura kvotām, kas tur notiek?
Tā ir kopējā tirgus organizācija. Eiropas Savienības kopējā reforma cukura jomā bija kļūda, jo mērķi nav sasniegti. Tie bija samazināt cukura cenu, bet cukura cena ir kāpusi. Šis bija viens no smagākajiem jautājumiem, par ko diskutējām, jo bija valstis, kā Latvija, Igaunija, Īrija, Lielbritānija, kas stingri uzstāja, ka 2015. gadā ir jābeidz cukura kvotas. Bet bija valstis, kurām šīs kvotas ir, kuras ļoti stingri uzstājās par to turpināšanu... Ir izdevies panākt, lai kvotas izbeigtu līdz 2017. gadam, kas ir labs kompromiss.
Vai no 2017. gada varēsim būvēt cukura rūpnīcas?
Mēs varēsim, bet es nedomāju, ka Latvijai ir tik svarīgi būvēt cukura rūpniecību, ir svarīgi, lai cukura ražošana palielinās, nebūs vairs ierobežojumu. Es ceru, ka cena kritīs, īpaši mūsu saldumu ražotājiem tas ir svarīgi, lai cukura cena nebūtu tāda kā tagad, kad Eiropā ir izveidojušies monopoli cukura tirgotāju vidū, kas cenas sakāpina.
Kas vēl ir pieminams bez cukura regulācijas?
Piena kvotas izbeigtos 2015. gadā, piena kvotām bija tas pats ierobežojums kā cukuram. Latvijai tas ir svarīgi. Ir valstis, kas pārkāpušas kvotas un maksā lielas sodanaudas. No vienas puses, es priecājos, ka kāpinām ražošanu, bet pagājušā gada 1. aprīlī, kad beidzās piena gads, mums bija 96, gandrīz 97% kvotu izpirkts, kas nozīmē, ka 2015. gadā mēs noteikti pārkāpsim kvotu limitu, tāpēc Latvijai ir svarīgi šīs kvotas atcelt. Protams, ir jābūt konkurētspējīgiem, esmu pārliecināta, ka esam konkurētspējīgi.
Vai pasaulē ir kāda valsts, kur lauksaimniecība ir tīrais komercpasākums?
Tā varētu būt Jaunzēlande. Arī ASV, kas ir ārkārtīgi liberāla, un tur ir saimniecības, kas ir 10 tūkstošu hektāru lielas, arī tur ir dažādas kredītu procentu un eksportu maksājumu lietas un cita veida maksājumi. Eiropā, salīdzinot ar citām valstīm, ir ļoti regulēta lauksaimniecība.
Vai paļaušanās uz ES finansējumu nav tāda «sēdēšana uz adatas», kas neļauj tā īsti attīstīties konkurētspējīgam biznesam?
Varu piekrist... Tā zināmā mērā ir sēdēšana uz adatas. Bet mums nav nekādas izvēles - ja to dara visas Eiropas valstis, subsidē savu lauksaimniecību, tad bez finansiāla atbalsta mūsu zemniekiem nav iespējams iztikt... Viņi vienkārši neizturētu konkurenci.
Sakarā ar eiro ieviešanu un jauno tiešmaksājumu summu, daudz ir runāts par zemes cenu. Tā tiešām celsies?
Tai cenai ir jāizlīdzinās, bet nedomāju, ka tas notiks strauji, jo Somijā vidējā cena ir 9000 eiro par hektāru, bet Somija tomēr ir ziemeļos. Valstīs uz rietumiem cenas ir fantastiskas. Dānijā tie ir 20 000 eiro par hektāru. Tur ir vēl fantastiskākas cenas, kur es neredzu, kā ar lauksaimniecību to var atpelnīt. Acīmredzot tas ir kaut kas ārpus lauksaimniecības, tā zemes pirkšana.
Kā ir ar iespējamo nomas cenu celšanos, palielinoties tiešmaksājumiem?
Mēs šogad paziņojām, ka maksājums pienākas tikai tiem, kas apstrādā zemi, nevis īpašniekiem.
Īpašnieks varbūt gribēs palielināt nomu, zinādams, ka apstrādātājs saņems vairāk naudas.
Es varu teikt, ka tā ir tendence, kas parādās, un tas, protams, ir slikti. Tāpēc, zināmā mērā to saprotot, no tiešmaksājuma naudas varam pārnest naudu uz lauku attīstību, kas ir vairāk uz projektu orientēta. Pašlaik mēs to valdībā lemjam, ka 6,15% no tiešmaksājumiem ir pārlikti uz lauku attīstību.
Vai valstij ir instrumenti, lai stimulētu kooperāciju?
Mēs jau šogad subsīdijas no valsts maksājam, atbalstām kooperatīvu veidošanu, noteikti procenti no apgrozījuma nonāk kooperācijās. Piena un graudu kooperācija ir izveidojusies. Bioloģiskā, meži, augļi un dārzeņi, šīs četras nozares mēs arī paredzam šeit, jaunajā lauku attīstības plānā. Kooperācijas atbalstīt tur, kur nav kooperācijas. Sevišķi mazajiem. Ar lielu pārsteigumu es izlasīju Latvijas Avīzē, kur viens lauksaimnieks saka, ka kooperācija - tas nozīmē viņa govis un kaimiņu govis ielikt vienā fermā. Bet tas to nenozīmē. Tas nozīmē, ka pienu savāks kopā.
Vai mēs šobrīd varam būt droši, ka neviens Latvijā neēd zirgu gaļu desās, kurās zirgu gaļa nav norādīta?
Jādomā, ka mūsu uzņēmēji nekrāpj tirgotājus. Jāsaprot, ka PVD katru uzņēmumu nevar pārbaudīt, bet atbildību uzņemas pārstrādes uzņēmums.
Kas ir galvenie eksporta tirgi mūsu produkcijai?
Lietuva, Krievija, Vācija.
Vai arī Vidusāzija?
Azerbaidžāna, tur ir īpaši labi. Katrā veikalā, kur iegājām, patiešām varēja redzēt mūsu zivju konservus, Pūres zaptītes... Azerbaidžāna ir ārkārtīgi ieinteresēta, tur tirdzniecība notiek. Tur es redzu gan pieprasījumu, gan mūsu iespējas. Viņi ir gatavi veidot arī fermas, Gruzijā mums ir sava Latvijas ferma. Arī Kazahstānā mūsu cilvēki ir izveidojuši fermas, tur var attīstīties, bet tur ir diezgan sarežģīta birokrātija.
Ik pa laikam uzvirmo ierobežojumi importam Krievijā. Vai tas ir tā politiski?
Domāju, ka vairāk politiski. Vienmēr jau pateiks, ka ir kaut kāds cits iemesls, kaut kas ar cūkām vai kartupeļiem. Es pat nezinu, vai es gribu laikrakstam stāstīt visas aizmuguriskās lietas, kas gan ir tīri politiskas lietas. Bet tas ir pret visu ES, ne tikai Latviju.
Kad Latvijā beigsies strīds starp biteniekiem un rapšu audzētājiem?
Tagad jau bitenieki uzvarēs. Man ir dziļas bažas par priekšlikumu, ko Nīderlande izvirzīja, aizliegt vienu konkrētu vielu, zinot, ka bez tās kodināt rapšu sēklas nevarēs. Lai līdzīgu efektu panāktu, ir vairākkārt jāmiglo. Kāpēc pēkšņi tāds priekšlikums? Man radās domas par lobiju, bet nav konkrētu pierādījumu. Tā enerģija, ar kādu šo jautājumu pacēla, es nezinu, kas tur ir apakšā...
Vai jūs esat optimistiska par Latvijas lauku nākotni?
Absolūti optimistiska, jo es redzu jaunos cilvēkus, kuri atgriežas no Lielbritānijas, kuri saka, ka viņi grib savas zemenes, nevis svešas zemenes lasīt. Jaunie cilvēki nāk lauksaimniecībā, un mums ir jauno zemnieku programma, un tagad tā turpināsies pēc universitātes vai skolas beigšanas. Esmu pārliecināta, ka Latvijas lauksaimniecībai ir nākotne. To parāda ari mūsu eksporta rādītāji.
Visu interviju lasiet pirmdienas Dienā!