To brīdi varēja arī nepamanīt. Vienotībā neesmu jau sen, aizgāju dažas dienas pirms Vienotības dibināšanas kongresa, jo uzskatīju, ka triju partiju - Jaunais laiks, Sabiedrība citai politikai un Pilsoniskā savienība - apvienība bija labāks variants nekā viena liela nevaldāma partija. Pirms Vienotības dibināšanas Pilsoniskās savienības valdes sēdē Sandra Kalniete uzstāja, ka ir jābalso par Solvitu Āboltiņu partijas priekšsēdētājas amatam. Man kā Pilsoniskās savienības frakcijas vadītājai jau bija zināma sadarbības pieredze ar Solvitu Āboltiņu. Es uzskatīju, ka sava rakstura dēļ viņa nevarētu vadīt partiju.
Kāpēc Vienotība zaudēja ietekmi?
Esmu daudz par to domājusi, jo Vienotībai vajadzēja uzplaukt un virzīt visu politiku, uz to daudzi cerēja. Manuprāt, Vienotībai būs grūti atgūties, lai gan Andris Piebalgs tik tiešām pašlaik bija vienīgā iespējamā kandidatūra. Taču Vienotībai vairs nav vajadzīga mākslīgā elpināšana, bet gan elektrošoks. Bija jāmaina arī ģenerālsekretārs, un jāveic lielākas pārmaiņas valdē. Nedomāju arī, ka jauni puiši karjeristi būtu izglābuši Vienotību no lejupslīdes. Edvards Smiltēns bija viens no Aigara Štokenberga vadītās partijas jaunajiem censoņiem. Nākamajās Saeimas vēlēšanās Vienotība varbūt iegūs sešas, desmit vietas.
Kas notiek, ja labējās partijas neiegūst vairākumu?
Varbūt arī ir vajadzīgs jauns politiskais spēks, bet ne tik jauns kā Artusa Kaimiņa partija. Viņš ir labs aktieris, varbūt viņam vajadzētu darboties savā profesijā. Taču viņa individuālās īpašības, manuprāt, nav piemērotas augsta līmeņa politiķim. Jauniešu aizraušanās ar Kaimiņa atbalstīšanu ātri var beigties, jo jauniešiem arī ir galva uz pleciem. Labējai valdībai ir jābūt, bet, kā tas viss varētu veidoties, parādīs pašvaldību vēlēšanas un tas, kurš vinnēs Rīgu. Ja vinnēs Nils Ušakovs, iespējams, arī nākamajās Saeimas vēlēšanās viņam var piebiedroties kāda no labējām partijām.
Kurai partijai jūs uzticaties?
Man lielu uzticību rada Jāņa Bordāna vadītā Jaunā konservatīvā partija, kura ir grūti pamanāma. Viņiem ir nostāja, ka iztiks bez naudas prasīšanas, bet par biedru naudu reklāmu nevar iegūt. Taču viņu programma ir svaiga. Jāni Bordānu pazīstu jau no tiem laikiem, kad viņš un Kristiāna Lībane bija jaunākie deputāti Latvijas ceļā un arī 5. Saeimā. Arī kā tieslietu ministrs viņš bija labs un kompetents, Bordāns gribēja reformēt sistēmu.
Kā vērtējat 12. Saeimu, vai tajā redzat kādu jaunu politisko līderi?
Normāla Saeima - kāda tauta, tāda Saeima. Taču jaunie līderi nav pamanāmi. Grūti pateikt, kas par vainu. Pārāk maz arī ir tādu izcilu prātu ministru līmenī, kas var noturēt savu viedokli. Manuprāt, liels zaudējums ir tas, ka Eināru Cilinski (Nacionālā apvienība) neizdevās saglabāt kā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru. Viņš būtu labs ministrs, to pierāda arī viņa zināšanas. Ārkārtīgi lielas cerības liku uz Raivi Dzintaru, bet man nezināmu iemeslu dēļ viņš ar savu viedokli ir pieklusis. Uzticos arī Janīnai Kursītei, kura ir ar savu spilgtu domāšanu, un tāpēc arī viņai bija jāaiziet no Vienotības.
Kad bijāt politikā, rakstījāt Annas burtnīciņas. Ir iznākušas trīs grāmatas. Vai vēl rakstāt?
Nē, vairs nerakstu, tikai atzīmēju mazajos blociņos svarīgākos notikumus. Piemēram, ierakstīju, ka 2016. gada 11. februārī notika balsojums par premjeru Māri Kučinski. Esmu arī pierakstījusi, ka Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece izteica pateicību bijušajai premjerei Laimdotai Straujumai un apsveica Kučinski. Tad atcerējos, ko biju rakstījusi vienā no Annas burtnīciņām, ka kādreizējais Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis, vadot Saeimas sēdi, nepateicās prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai. Viņa, beidzoties otrajam pilnvaru termiņam, norunāja Saeimā savu runu un aizgāja.
Jūs tagad dzīvojat Slīterē. Kā vadāt savas dienas?
Esmu rakstījusi vairākiem izdevumiem un arī sagatavojusi publicēšanai sava vīratēva, izcilā Latgales grāmatnieka Stepona Seiļa, grāmatu Latgales dārgumu glabātājs. Tā guļ Daugavpils Universitātē, bet septembrī sola grāmatu izdot. Tajā ir arī Stepona Seiļa dienasgrāmatas no 1924. līdz 1979. gadam, kad viņš nomira. Tur ir raksti par viņu un vēstuļu fragmenti. Viņš bija rakstījis latgaliski, bet grāmata ir sagatavota literārajā valodā.
Dzīvojot piejūras novadā, varat labāk redzēt, kā cilvēki te jūtas.
Arī no Dundagas novada daudzi ir meklējuši darbu ārzemēs, īpaši Anglijā. Ja neesi kārtīgs zemnieks ar lielu zemes platību, tad tev šeit nav ko darīt. Vienu brīdi bija paputējušas zivju pārstrādes rūpnīcas Kolkā, arī Melnsilā. Kādreiz tā bija arī Pitragā. Meitenes ar skābes vannās sakropļotām rokām par ārkārtīgi smagu darbu saņēma santīmus. Tagad viņas atradušas darbu ārzemēs, atbalsta savus vecākus un vasarās atbrauc sēnēs. Latviju viņi nav aizmirsuši, un es domāju, ka šie jaunieši noteikti kādreiz atgriezīsies.
Ko jūs vēlētu Saeimai un valdībai, sagaidot valsts simtgadi?
Valdībai - nespīdzināt cilvēkus ar jauniem nodokļiem. Saeimai - mazāk lāpīt spēkā esošos likumus, vairāk uzticēties profesionāļu viedoklim. Un visiem vēlēt - tev mūžam dzīvot, Latvija!
Visu interviju lasiet pirmdienas, 8. augusta, laikrakstā Diena!