Piemēram, lielākas solidaritātes nosacījums ir – pat ja tas skan paradoksāli – cita situācijas atšķirīguma atzīšana un no tās izrietošā apziņa, ka tava argumentu konstrukcija, lai cik pamatota no tavas situācijas viedokļa, nav perfekta. Kā piemēru šai tēzei var minēt minimālo sociālo iemaksu un mikrouzņēmumu regulējuma tēmu (nepārstāstīšu faktoloģiju), kas vienā no valdības pēdējām sēdēm vedināja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) vadītāju Endziņu teikt labklājības ministram Reiram: "Mēs laikam dzīvojam dažādās Latvijās." Sāls ir tajā, ka Endziņa paustais ir nevis vingrināšanās asprātībā, bet, kā saka, fakta konstatācija. Nevalkāsim lieki Latvijas vārdu, lietosim lietvārdu "situācija".
Tātad Reiram, raugoties no viņa situācijas viedokļa, ir sava taisnība: cilvēki, kuri šodien neveic kaut cik jēdzīgas sociālās iemaksas, agri vai vēlu paši būs par to nelaimīgi un galu galā viņu problēmu risināšana gulsies uz citu līdzpilsoņu pleciem. Un tāpat sava taisnība ir Endziņam, kurš vadās pēc pavisam citas situācijas – Latvijā diemžēl netrūkst cilvēku, kuri par ienākumiem cīnās tik drudžaini, ka viņiem vienkārši šī nākotnes perspektīva nav aktuāla, nauda ir nepieciešama šodien. Un attiecīgi valdības ieceres tiek uztvertas kā kaitniecība. Patiesība ir nevis, kā bieži saka, kaut kur pa vidu, bet tās ir divas. Respektīvi, nedomāju, ka valdības priekšlikumu oponenti neapzinās sava stāvokļa nākotnē sarežģītību (vismaz es kā profesijas, uz kuru problēma attiecas visā krāšņumā, pārstāvis apzinos). Bet viņi arī saprot, ka viņu kā darbaspēka cenas palielināšana (un tāda būs) – pat ja mērķis ir labs – var viņiem izmaksāt tik dārgi jau rīt un parīt, ka nākotnes plānošana jebkurā gadījumā kļūs bezjēdzīga. Attiecīgi, ja mēs nevēlamies iesprūst konfliktā, kur abas puses kliedz «jums nav taisnība!», vispirms ir jāvienojas, ka neviens te nav vai nu neapzinīgs pilsonis – nodokļu nemaksātājs, vai «no realitātes atrauts kapā dzinējs». Tā ir objektīva realitāte, ka Latvijas tirgus ir tik neliels un pagaidām finansiāli paplāns, ka daļa strādājošo spiesti pelnīt viņiem pašiem un valstij kopumā neizdevīgā režīmā.
Pēc tam, kad esam atzinuši situāciju principiālo atšķirīgumu, mēs atzīstam, ka nevar būt risinājuma, kas izriet tikai no vienas situācijas. Man nav profesionālas sagatavotības, lai spriestu par iespējamiem kompromisiem, tomēr pieņemu, ka tādi var būt.