"Šobrīd esam nonākuši līdz situācijai, kad gatavojam daudz inteliģentu bezdarbnieku, kuriem ir grūti integrēties darba tirgū, jo nav nepieciešamo prasmju un kvalifikāciju. Atsevišķās jomās bijusi studentu pārprodukcija, bet ekonomikai patiešām nepieciešamo speciālistu sagatavošana palikusi otrajā plānā. To jau tagad jūt atsevišķu nozaru uzņēmumi, bet nākotnē šī problēma iezīmēsies vēl skaudrāk. Ja tā turpināsim, būsim spiesti atvērt plašāk imigrācijas vārtus un meklēt ārvalstīs ne vien augsti kvalificētus inženierus, bet arī citus speciālistus. Ja gribam būt bagāti un izvairīties no masveidīgākas imigrācijas, ir jāatgriežas pie pamatiem un jāmāca inženierzinātnes un dabaszinības," uzsvēra ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts.
Viņaprāt, reformas izglītības sistēmā ir kritiski svarīgas ilgtspējīgai ekonomikas attīstībai. "Tāpat ir pēdējais brīdis sākt veidot apsteidzošu darba tirgus pārkārtojumu politiku, kas efektīvā un kvalitatīvā veidā nodrošinātu pārkvalifikācijas iespējas atbilstoši darba tirgus izmaiņām," uzsver ministrs, aicinot jauniešus studēt dabaszinātnes un inženierzinātnes, jo šie labi atalgotie speciālisti darba tirgū trūkst un būs pieprasīti arī turpmāk.
Vidēja un ilgtermiņa darba tirgus prognozes rāda, ka Latvijas darba tirgus saskarsies ar trīs būtiskākajiem izaicinājumiem: darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstību; iedzīvotāju skaita samazināšanos un novecošanos un zemo ienākumu "slazdu".
Ministrijas dati liecina, ka nākamajos gados situācija darba tirgū pakāpeniski uzlabosies un 2017.gadā bezdarba līmenis var samazināties zem 8%. Vienlaikus, saglabājoties pašreizējai darbaspēka sagatavošanas struktūrai, darba tirgū saglabāsies jūtama neatbilstība starp darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu. Vidējā termiņā veidosies liels speciālistu pārpalikums humanitāro un sociālo zinātņu jomās, kurās jau pašlaik darbaspēka piedāvājums veido vairāk nekā 150 tūkstošus. Šajās jomās darbaspēka piedāvājuma palielinājums līdz 2020.gadam var veidot gandrīz pusi no kopējā darbaspēka pieauguma ar augstāko izglītību un sasniegt gandrīz 190 tūkstošus, kamēr pieprasījums pēc šādiem speciālistiem būs vismaz par 10% mazāks.
Vienlaikus pieprasījums pēc inženierzinātņu speciālistiem būs ievērojami lielāks nekā piedāvājums. Atbilstoši paredzamajai tautsaimniecības pārstrukturizācijai, sagaidāms, ka pieprasījums pēc inženierzinātņu jomu speciālistiem līdz 2020.gadam varētu pieaugt par vairāk nekā 20 tūkstošiem. Tajā pašā laikā pie esošās darbaspēka sagatavošanas struktūras jauno speciālistu skaits būs nepietiekams un darba tirgū var veidoties iztrūkums.
Aktuāla problēma ir arī lielais jauniešu īpatsvars, kas nonāk darba tirgū bez konkrētas specialitātes un prasmēm. Tāpat darba tirgū ir arī salīdzinoši liels iedzīvotāju īpatsvars ar pamatizglītību un šo cilvēku skaits 2020.gadā var sasniegt 127 tūkstošus. Turpretim pieprasījums pēc šāda darbaspēka mazināsies, 2020.gadā sasniedzot vien nepilnus 75 tūkstošus.
Lai nākotnē mazinātu iespējamās darba tirgus neatbilstības, problēmas ir jārisina jau tagad un kompleksi. Piemēram, ir grūti palielināt studējošo skaitu dabas zinātnēs un inženierzinātnēs, ja jau pamatizglītībā un vidējā izglītībā skolēniem ir vājas zināšanas un maza interese par eksaktajiem mācību priekšmetiem. Tāpēc izglītības sistēmas reformai ir ļoti nozīmīga loma.
Tāpat nepieciešams paaugstināt vidējās profesionālās izglītības pievilcību un kapacitāti, jo pašlaik vairums jauniešu priekšroku dod vispārējai vidējai izglītībai. Augstākajā izglītībā ir maz izplatītas starpdisciplināras apmācību programmas un pārāk mazs profesionālās augstākās izglītības 1.līmeņa (koledžu) piedāvājums.
Savukārt pieaugušo tālākizglītībā trūkst sistēma un apmācību piedāvājumam nav strikta sadalījuma pa izglītības līmeņiem un mērķa grupām – pamatprofesijas ieguvei, profesionālās kvalifikācijas celšanai, pārkvalifikācijai. Turklāt jāņem vērā, ka iespējamie risinājumi augstākā izglītībā, vidējā, vidējā profesionālā izglītībā un pamatizglītībā jūtamu ietekmi uz disproporciju mazināšanu dos ilgtermiņā. Formālā izglītība salīdzinoši lēni spēj pielāgoties mainīgiem apstākļiem darba tirgū. Tāpēc efektīvāks veids darba tirgus neatbilstību mazināšanai īstermiņā ir pieaugošo apmācību tālākizglītības sistēma.
Latvijas ekonomiskās priekšrocības pašlaik galvenokārt balstās uz zemām darbaspēka izmaksām un zemo tehnoloģiju nozarēm, kas nerada nepieciešamos priekšnoteikumus attīstītas un pārtikušas ekonomikas izveidei. Tāpat jāņem vērā, ka turpmākajos gados darbaspēka izmaksu pieaugums ir neizbēgams izaugsmes un atvērtā darba tirgus dēļ. Tas nozīmē, ka Latvija var zaudēt konkurētspēju zemu izmaksu segmentos ātrāk nekā iegūt priekšrocības augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanā. Lai izvairītos no zemu ienākumu "slazda", kā pārnozaru ekonomikas politikas rīcības plāns ir jāievieš Nacionālā industriālā politika, kas sekmēs strukturālās pārmaiņas Latvijas ekonomikā par labu augstāka ienesīguma preču un pakalpojumu ražošanai, veicinot uzņēmēju starptautisko konkurētspēju, teikts EM ziņojumā.
Ņemot vērā negatīvās demogrāfijas tendences, darbaspēka trūkums nākotnē var kļūt par vienu no galvenajiem šķēršļiem izaugsmei. Vienlaikus jāņem vērā, ka arī demogrāfijas problēmu risinājumi pozitīvu efektu uz darba tirgu sniegs tikai ilgtermiņā. Tāpēc, lai ai nodrošinātu ekonomikas izaugsmes mērķu sasniegšanu vidējā termiņā, liela nozīme būs valsts migrācijas politikai, kur galvenie uzsvari jāliek uz reemigrācijas veicināšanu un pārdomāta imigrācijas mehānisma izveidi, kas nodrošinātu kontrolētu un efektīvu darba tirgus nepilnību novēršanu, atzina ministrijas pārstāvji.
EM sagatavotās darba tirgus prognozes balstās uz pieņēmumu, ka Latvijas IKP līdz 2020.gadam pieaugs par 4-5% gadā, kas atbilst politikas plānošanas dokumentos izvirzītajiem vidēja termiņa tautsaimniecības attīstības mērķiem.