Konkrētāk runājot, aicinājums sabiedriskajiem medijiem vairāk pievērsties lepnuma par valsti veicināšanai, piemēram, ziņu izlaidumus sākot ar t. s. labo ziņu par kādu koncertu vai izstādi, tikai pēc tam ķeroties pie kārtējiem amatpersonu skandāliem. Kolēģu atturīgo reakciju pret šādu uzstādījumu var saprast. Gan tāpēc, ka nevar teikt, ka LTV un LR to vien dara, kā visu mālē melnās krāsās, netrūkst arī uzmundrinošu stāstu par labiem cilvēkiem un veiksmēm Latvijā. Un arī tāpēc, ka nevajadzētu likt vienādības zīmi starp valsti, Latviju, no vienas puses, un politekonomisko eliti, – no otras. Domāju, ka vairums ļaužu gluži labi apzinās, ka dažādas nejēdzības nenozīmē, ka "viss ir slikti".
Ir vēl kāds apsvērums, kādēļ "labo ziņu" koncepts ir sarežģīti īstenojams. Visbiežāk mūs apkārt notiekošajā iepriecina kādas nianses, turklāt visbiežāk tas ir ļoti subjektīvs vērtējums, tādēļ no tā, manuprāt, grūti izveidot mediju "produktu" (sižetu, rakstu utt.). Ilustrācijai minēšu paša iespaidus. Vakar ierasti (darbs tāds) aplūkojot jaunākos video Valsts prezidenta interneta vietnē, mazliet skeptiski vēroju, kā Andris Bērziņš ieradies Dzemdību nama palātā apsveikt jaunpiedzimušos trīnīšus un viņu vecākus. Bet – kad Bērziņš un konkrētais pāris bija beiguši apmainīties šādām situācijām raksturīgajām frāzēm, atminējos, ka gan jaunais tētis, gan mamma, tieši izsakoties, nav latvieši. Kas netraucēja visām iesaistītajām pusēm brīvi papļāpāt, un kopējā gaisotne bija, ka Bērziņa apsveiktie kaut kā pašsaprotami, bez oficiālās retorikas liekulības, ir mūsējie. Nu, Latvijas cilvēki. Laba sajūta – bet par ko te izveidot "ziņu"? Par veiksmīgu integrāciju? Pats esmu iepriekš rakstījis, ka latviešu ikdienā dažkārt lietotie apzīmējumi "normāls krievs", "re, kāds malacis – krievs, bet latviski runā" utt. man personīgi "griež ausī" kā aizbildnieciski. LTV Aizliegtais paņēmiens aizvadītajā nedēļā. Kāda pavecāka kundze, uzrunāta uz ielas par viņas attieksmi pret viendzimuma laulībām, tik cilvēciski meklē atbildi... Nē, viņa pati neesot piekritēja, bet tā "kardināli pateikt, ka tas nav iespējams, es arī nevarētu". Pat ja kas īsti neiet pie sirds, nesteidzamies pasludināt spriedumu. Jauka epizode, bet vai tā formalizējama par "ziņu"?