Manā ģimenē jau gandrīz desmit gadu vienīgie mīluļi ir taksīši Skipers un Kūpers. Jaunas smaržas, iepriekš nedzirdētas skaņas – Skipera un Kūpera prieks par manu atgriešanos mājās ar dēliņu mijās ar satraukumu un neizpratni. Nolēmu lieki neriskēt un ļaut suņiem aprast ar jauno situāciju attālināti, uzreiz nelaižot tiešā kontaktā ar bērnu.
Pirmās dienas suņi bija ļoti nemierīgi, reaģēja uz katru bērniņa izdoto skaņu. Taču pagāja vēl dažas dienas, takši nomierinājās un sāka aprast ar jaunajiem apstākļiem. Nolēmu ļaut suņiem ar mazo iepazīties tuvāk. Turot dēliņu rokās, apsēdos uz dīvāna. Suņi uzreiz bija klāt, ostīja sedziņu, centās izzināt, kas zem tās slēpjas, taču tuvāk viņus nelaidu, ļaujot apostīt tikai sedziņu. Īpašu interesi par mazo izrādīja Skipers – sadzirdot sīko balstiņu, kad mazais tika nēsāts uz rokām, vannots vai ratiņos vizināts, takšelis mums ar vīru staigāja pakaļ. Kad sēdēju uz dīvāna, Skipers centās uzlikt galvu uz sedziņas un gulēja cieši blakus.
Pagāja vēl nedēļa, pusotra un redzēju, ka arī Kūpers jau pavisam mierīgi reaģē uz mazo, ka arī viņš ir gatavs apostīt dēliņu no galvas līdz kājām. Tad kādā reizē viņš nolaizīja «brālītim» rociņu – suņi bija pieņēmuši jauno ģimenes locekli.
Pēc visa novērotā iesaku – galvenais ir neko nesasteigt un komunikāciju starp suni un bērnu veidot pakāpeniski un neuzbāzīgi. Nebūt nav uzreiz jādod sunim ostīt bērna drēbītes vai pats bērns, jo bērna smarža tāpat ir mājās un suns to jūt. Svarīgi vērot un saprast gan pēc suņa uzvedības, gan viņa ķermeņa valodas, kad vēl ir par agru un kad jau ir pienācis īstais brīdis iepazīstināt tuvāk ar jauno ģimenes locekli. Saimniekam iespēju robežās jāspēj paredzēt suņa uzvedību un jādomā vismaz trīs soļus uz priekšu.
Diemžēl ir bijuši gadījumi, kur viss nebūt nav tik gludi kā mūsu gadījumā un suns bērniņu nepieņem. Domāju, ka visbiežāk tas notiek tieši saimnieku kļūdas dēļ. Vai nu iepazīšanās process tiek sasteigts un sunim draudzība tiek uzspiesta, kad viņš vēl nav tai gatavs, vai arī saimnieki aizmirsuši zelta likumu – nekad, pat ne uz sekundi, pat ja suns ir izteikti draudzīgs, neatstāt suni un bērnu bez uzraudzības, jo nekad nevar zināt, kā suns reaģēs, palicis ar mazo divatā.
Jāatceras, ka arī sunim jāvelta uzmanība, ka nedrīkst viņu atgrūst vai nelikties par dzīvnieku ne zinis. Es katru dienu cenšos atrast laiku, lai samīļotu savus suņus, liekot saprast, ka viņi joprojām ir un vienmēr būs mūsu mīluļi, ka nekas šajā ziņā nav mainījies. Pretējā gadījumā var sākties arī nopietna problēma – suns var nepieņemt bērnu pārlieku lielas greizsirdības dēļ.
Uzskatu, ka ļoti būtiska nozīme bēbja un suņa saradināšanas procesā ir tam, suns ir vai nav apmācīts un socializēts, vai saimnieks spēj viņu kontrolēt. Kamēr bērniņš vēl ir ļoti maziņš, neļauju suņiem pēc savas patikas iet bērnam klāt, laizīt, ostīt vai strauji tuvoties, apturot viņu rīcību ar komandām – atpakaļ, neaiztiec, vietā! u. tml. Jo suns ar savu rīcību – strauju tuvošanos, lēkšanu vai riešanu – var bērnu pārbiedēt, arī lielas mīlestības pārņemts. Ja suns nav iemācīts pildīt elementāras komandas un neklausa saimnieku, var rasties problēmas, un saradināšana prasīs vairāk pūļu un laika. Tāpēc pirms suņa pielaišanas pie jaundzimušā jāizvērtē, cik lielā mērā spēsiet suni kontrolēt. Šaubu gadījumā suni iesākumā ieteicams turēt pie pavadiņas.
*kinoloģe