Pieņemu, ka ik dienu Rīgā reģistrēti un arī bez tiesībsargu iesaistes notiek zināms skaits dūru izvicināšanas gadījumu. Ko darīt, ja kāda izplūkšanās ir jāpadara par "ziņu"? Jārada tai teju vai ģeopolitiskas sadursmes konteksts. Nepārstāstīšu sižetu, ikviens par britu militārpersonu saķeršanos ar kādu Rīgas vietējo un ar ko tā "apaugusi" var izlasīt ziņu portālos.
Ņemot vērā, ka šis nav nedz pirmais, nedz pēdējais gadījums, kad notikušā nozīmīgums tiek interpretēts ar apskaužamu domas lidojumu, interesantāki ir iemesli šādai interpretācijai. Jo papildus paturēsim prātā, ka patiesībā kārtējā "ziņa" mums personīgi nemaz tik svarīga nav, jau rīt tā, visticamāk, būs piemirsusies. Atšķirībā no, piemēram, teoloģiskas "matu skaldīšanas" (atvainojos, ja kādu aizskaru) Bizantijā, kas aizsākās IV gadsimtā un turpinājās gadsimtiem ilgi, jo "mati" bija iesaistītajiem patiešām ļoti būtiski. Tātad kas tas mums par niķi izveidojies?
Viena versija varētu būt tāda, ka informatīvais troksnis mums apkārt ir tik liels, ka ir nepieciešami kaut kādi kairinātāji – pat ja tie ir falši –, lai mēs "notikumu" vispār pamanītu. Te visvieglāk būtu akmeņus samest – gan par troksni, gan kairinātājiem – mediju dārziņā, tomēr, manuprāt, tas nebūtu korekti.
Jo ar apsēstību, izmantojot jaunās tehnoloģiskās iespējas, "nofiksēt" vistriviālākās situācijas sirgst pamatīga mūsdienu cilvēku populācijas daļa. Tādējādi aizrautīgi piedaloties informatīvā trokšņa radīšanā.
Savukārt viens no šīs apsēstības iemesliem varētu būt tas, ka mēs patiesībā sevišķi labi nejūtamies šajā pasaulē. Mēs narcistiski tiražējam paši savus vizuālos tēlus, jo acīmredzot bažījamies, ka pazudīsim apkārtējā; tas patiesībā ir skaudrs mēģinājums veidot savu identitāti pasaulē, kur agrākās identitātes izplūst. Mēs kā sadeguši "iemūžinām" visu, kas liekas interesants, jo varbūt neapzinātā līmenī neesam pārliecināti, ka, tēlaini izsakoties, interesantais būs vēl turpat arī pēc gada. (Uz mirkli abstrahēsimies un padomāsim, ko vispār nozīmē tas, ka nu jau mēs fiksējam un izplatām pat ne skaistu saulrietu, bet lietusgāzes vai snigšanas "kadrus"...) Citiem vārdiem sakot, informatīvo troksni vīpsnīgi pasludināt par "informatīvās vides dzeltenumu" ir pārāk vienkārši un ērti – tas ir jautājums par to, kā mēs jūtamies visnotaļ dziļā līmenī.