Kādās noskaņās jums paiet šis svētku laiks?
Ziemassvētki ir laiks, kas mums, kristīgai sabiedrībai, daudz asociējas ar laba darīšanu, svētīšanu, un arī labdarības organizācijām tas ir ļoti darbīgs laiks. Cilvēki kļūst labestīgāki un meklē veidus, kā palīdzēt citiem. Mēs esam iesaistīti ļoti daudz dažādos pasākumos. Ir grūti Ziemassvētku laikā atvilkt elpu.
Tad pareizs ir pieņēmums, ka par labdarību cilvēki atceras vairāk ap Ziemassvētkiem?
Jā un nē. Ap Ziemassvētku laiku tas ir ļoti likumsakarīgi. Kad Jēzus bērniņš piedzima, trīs gudrie ieraudzīja zvaigzni Austrumos un nesa dāvanas. Reizēm mēs pat neapzināmies, no kurienes nākusi tradīcija apdāvināt Ziemassvētkos. Tam, ka mēs tuviniekiem liekam zem eglītes dāvanas, nav jau it kā iemesla. Nu Ziemassvētki, bet, kāpēc tikai Ziemassvētkos, ne janvārī? Tāpat ar labdarību. Ja mēs apdāvinām tuviniekus, mēs arī gribam paskatīties, kā varam palīdzēt citiem. Arī uzņēmumiem ir ļoti likumsakarīgi, ka viņi ziedo tieši šajos svētkos, jo gada beigās var saprast, vai uzņēmumam bijusi peļņa un kāds ir bijis gads. Ja ir peļņa, tad ir skaidrs, ka var ziedot. Bet Latvijas sabiedrība ir ļoti atsaucīga visu gadu. Tā ziedo tad, kad tai palūdz, izstāsta, un tad nav svarīgi, vai tie ir Ziemassvētki.
Latvijā ir izveidojusies labdarības kultūra?
Jā, mums ir arī ļoti stipras tradīcijas vēsturē. Piemēram, Bērnu slimnīca Vienības gatvē ir uzbūvēta par viena cilvēka ziedojumu. Arī Rīgas Latviešu biedrības nams ir uzcelts par ziedojumiem, Vērmanes dārzs, Latvijas Bankas pirmās rezerves veidojušās no ziedojumiem. Tolaik tas bija ļoti izteikti, bet padomju laikā ziedošana pārtrūkusi, jo tas bija jādara brīvprātīgi obligāti. Bet saglabājās tas indivīda līmenī. Piemēram, liela daļa to ģimeņu, kas bija izsūtītas uz Sibīriju, nevarētu izdzīvot, ja no Latvijā esošiem cilvēkiem regulāri nesaņemtu mazas paciņas. Atjaunojoties neatkarībai, lēnām, bet nu jau labdarība ir kļuvusi par sabiedrības vērtību.
Kā mainījušies cilvēku ziedošanas paradumi – tad, kad Ziedot.lv savu darbu tikai sāka, un tagad?
Diezgan krietni mainījušies. Kad 2003. gadā atklājām interneta portālu, cilvēkiem nebija paraduma ne internetā iepirkties, ne kaut ko pasūtīt, kur nu vēl ziedot. Cilvēki vairāk gribēja ziedot pa labdarības tālruņiem. Tagad banku pārskaitījumi ir visbiežāk sastopamais ziedojuma veids.
Bet, ja runājam par to, kam ziedot?
Ir stabils tops. Pirmkārt, cilvēki ziedo slimiem bērniem un bērniem vispār. Tas ir saistīts ar to, ka mēs katrs esam bijis bērns, tāpēc spējam izprast un atsaukt atmiņā, kā bija, kad bijām slimi vai kaut kā trūka. Vecāki spēj empātiski iejusties tā otra vecāka lomā. Otra grupa, kam ziedo, ir pamestie dzīvnieki, bet trešā – seniori. Turklāt, ja paskatās uz to, kam sabiedrība ziedo, var noteikt valsts labklājības līmeni. Jo nabadzīgāka sabiedrība, jo vairāk ziedo sociālām jomām, pamatvajadzībām. Piemēram, kad bija ekonomiskā krīze, ļoti izteikti ziedoja pamatlietām, piemēram, zupas virtuvēm. Tagad šādas vajadzības gandrīz vai nav. Ir, protams, atsevišķi cilvēki, bet tas vairs nav meinstrīms. Tagad cilvēki ziedo stipendijām, izglītības programmām, bet paliek arī tās lietas, kas valstī nav līdz galam apmaksātas no nodokļiem. Taču labdarība nav valsts budžeta caurumu lāpīšana. Labdarība ir tad, kad mēs kā sabiedrība gribam dzīvot labāk, nekā to ļauj mums nomaksātie nodokļi. Labdarība ir tāds drošības tīkls, ko sabiedrība noauž, un, ja kāds krīt, tad viņu uzķer.
Tuvojas gada beigas. Kas ir šogad lielākās Ziedot.lv paveiktās lietas?
Šis gads bijis īpašs. Mēs beidzot, beidzot izveidojām bērnu rehabilitācijas centru Poga, kas ir dāvana Latvijas bērniem valsts simtgadē. Sākotnēji mēs kā organizācija nepalīdzējām nevienai privātpersonai, bet strādājām ar domu, ka būsim tilts starp citām labdarības organizācijām un ziedotājiem. Attiecīgi palīgs. Bet 2004. gadā pie mums ienāca pirmā mamma ar bērniņu, kuram bija redzes problēmas. Toreiz Latvijā nevarēja neko iesākt, bet ārstējošais ārsts ieteica doties uz ārzemēm. Tolaik arī nebija sakārtota sistēma, lai valsts apmaksātu palīdzību ārzemēs. Bijām dilemmā – mēs nestrādājam ar šo problēmu, bet priekšā sēž cilvēks. Un sākām palīdzēt slimiem bērniem. Tagad gadu gaitā esam sapratuši, kādos gadījumos, jomās Latvijas bērni dodas ārstēties ārpusē. Un viena no tām – rehabilitācija. Cilvēki ziedo, lai rehabilitāciju viņiem sniegtu ārpus Latvijas. Līdz ar to mēs domājām, ko izdarīt, lai nebūtu tik daudz ziedojumu jāatstāj ārpus Latvijas un bērni šo pakalpojumu saņemtu tepat. Ir jāsaprot, ka ar smagi slimu bērnu doties, piemēram, uz Slovākiju, ir ne tikai dārgi, bet arī smagi. Pieņēmām lēmumu, ka mēs, tāpat kā mūsu kolēģu organizācijas citur pasaulē, gribam izveidot labdarības bezpeļņas rehabilitācijas centru. Pašlaik esam jaunajās telpās, un nākamgad šis centrs sāks darboties. Tagad notiek sagatavošanās – jauno tehnoloģiju atvešana uz Latviju un mediķu apmācības, ko nodrošina starptautiska līmeņa speciālisti.
Tas nozīmē, ka Latvijā šādi pakalpojumi vispār netiek nodrošināti vai arī tiek, bet sliktā līmenī?
Mums mērķis nav darboties medicīnas biznesā, tāpēc izvēlējāmies tikai tos pakalpojumus, pēc kuriem brauc uz ārzemēm, – tātad tos, kuru nav Latvijā. Pašlaik tādi ir divi. Īpaša vingrošanas sistēma no Amerikas un īpašs gaitas robots. Ja salīdzinām, Amerikā šāds vingrošanas kurss maksātu 5000 dolāru, bet Latvijā tie būs 800 eiro. Mēnesi, katru darbdienu, nodarbības pa trim stundām. Starpība ir ļoti liela. Savukārt gaitas robots ir vienīgais Ziemeļeiropā no Šveices kompānijas. Piemēram, bērnu, kas sēdējis ratiņkrēslā, vienā brīdī var ielikt šajā robotā, un tas viņa vietā staigā un izveido pareizu gaitu. Protams, ne visi bērni uzreiz būs veseli un staigās, bet rehabilitācijas mērķis ir soli pa solītim iet, lai sasniegtu rezultātus.
Plānots, ka gada laikā varēsim palīdzēt 300 bērniem. Manuprāt, tas ir ļoti skaists sapnis, ko esam īstenojuši. Iepriekšējos 10 gadus ar vienu roku lūdzām ziedojumus un ar otru atdevām tālāk uz ārzemēm, tagad mēs piedāvājam jaunu attīstības veidu. Tad, kad Latvijai būs 100, ceram, ka mums būs visas tehnoloģijas, kas mums liekas svarīgas, un varēsim koncentrēties veidot vēl lielāku centru ar ūdensdziedniecību, vecāku māju.
Ēka ir iegādāta par ziedojumiem, tehnoloģijas tāpat, arī pakalpojumus nodrošinās ziedojumi?
Sākumā gribējām nomāt telpas, bet sapratām, ka šādas platības mums mēnesī izmaksās ap 7000 eiro, tāpēc ar lielajiem korporatīvajiem ziedotājiem nolēmām, ka izdevīgāk ēku ir iegādāties. Pirmkārt, to varam pielāgot tieši rehabilitācijas centra vajadzībām. Otrkārt, ja mēs likvidējamies, ēka piekrīt valstij vai arī, ja valsts to nepieņem, citai labdarības organizācijai. Tas arī netika darīts par sabiedrības, bet korporatīvajiem ziedojumiem, kas 10 gadu garumā uzkrāti rezerves fondā. Uzņēmums, piemēram, ziedo mūsu attīstībai – uzticas, ka mēs zināsim labāk, kā šo naudu izmantot. Savukārt, ja iedzīvotājs ziedo ar mērķi, piemēram, dzīvniekiem vai bērnam, mums likums liek šo naudu izmantot tikai un vienīgi šim mērķim. Tāpēc mums ir iespēja šīs tehnoloģijas atvest uz Latviju par ziedojumiem, un tas nozīmē, ka mēs ar to nedrīkstam un nemaz netaisāmies pelnīt. Esam bezpeļņas fonds. Tas nozīmē, ka pakalpojumu izmaksas būs tādas, lai tikai nosegtu ārstu algas un šo iekārtu uzturēšanu. Tās pret pasaules cenām nebūs augstas. Mērķis nav peļņa, bet pienācīgi atalgoti un apmācīti speciālisti un iekārtu uzturēšana augstā līmenī. Smagi slims bērns noved ģimeni nabadzībā, tāpēc mēs nevaram prasīt viņiem par to maksāt. Protams, ja kāda ģimene ir situēta un var pati samaksāt par šo pakalpojumu, šī nauda aiziet citiem bērniņiem. Ja arī mums būs kādi maksas pakalpojumi – osteopāts vai neirologs –, tad saskaņā ar mūsu statūtiem peļņa aizies tiem bērniem, kuru ģimenes nevar samaksāt.
Kuri būs tie bērni, kas varēs rehabilitāciju saņemt?
Visi jau arī nevar izmantot tieši šo. Speciāla komanda bērnu izvērtēs, saprotot, kura ir labākā metode. Iespējams, ar konkrēto saslimšanu nemaz nevar šīs tehnoloģijas lietot. Sākotnēji būs izvērtējums, tad piedāvājums. Nedomāju, ka kāds paliks aiz borta, jo mēs neesam vienīgā rehabilitācijas iestāde Latvijā.
Visu interviju ar Rūtu Dimantu lasiet pirmdienas, 21. decembra laikrakstā Diena!