Pasaule kļūst straujāka, vārdi - sarežģītāki, taču tajā pašā laikā Latvijas valsts pārvaldes komunikācija ar sabiedrību kļūst arvien nožēlojamāka. Var jau cerēt, ka visu pa kastītēm sakārtos žurnālisti un nogādās cilvēkiem, taču ar to ir par maz. Precīzas, skaidras un viegli saprotamas informācijas sniegšana ir pašas valsts pārvaldes uzdevums nr. 1, turklāt veidi, kā to izstāstīt, mūsdienās ir simtiem.
Piemēram, saistībā ar šobrīd aktuālo jautājumu, kāpēc pensionēšanās vecuma slieksnis ir jāpaaugstina jau no 2014., nevis no 2016. gada, kā bija plānots un lemts iepriekš, Diena uzdeva Labklājības ministrijai precīzu jautājumu, kāds ir fiskālais efekts jeb, šajā gadījumā, budžeta ietaupījums vienā un otrā modeļa gadījumā un kāda ir to atšķirība gadu griezumā. Pirmkārt, tā vietā, lai šādu informāciju sniegtu uzreiz, bija jāgaida teju vesela diena, bet, otrkārt, ministrija galu galā nobirdināja tikai skaitļus par valdības akceptēto modeli un par 2016. gada modeļa fiskālo efektu izlikās jautājumu neredzam. Ej nu tagad sazini, vai ministrija šos skaitļus slēpj, nav vīžojusi sarēķināt vai tai ir nospļauties, ka sabiedrība paliek tāda pusakla un dusmīga.
Medijiem bieži tiek pārmests, ka Latvijā, lūk, neesot analītiskās žurnālistikas, kas, piemēram, analizētu valsts pārvaldes lēmumus, taču bieži vien galvenā analītika vajadzīga, lai no valsts pārvaldes ierēdņiem vispār varētu saprast, ko viņi tur ir nolēmuši, kādi aiz viņu lēmumiem stāv skaitļi, un vēl jo bēdīgāk ir tas, ka nereti viņi paši to nemaz nesaprot.
Par vienu no būtiskākajām iestādēm valstī, kurā ēnu ekonomika ir katrā otrajā uzņēmumā, proti, par Valsts ieņēmumu dienestu (VID), labāk te vispār nerunāt. Pieklājīgi nesanāks. Kad redaktors žurnālistam liek tur piezvanīt un ko precizēt, atskan dziļa nopūta, jo tas ir tas pats, kā žurnālistu sūtīt iegūt skaidras atbildes no alkoholiķa pabalsta dienā. Reakcija no VID pēc trim dienām ir lielākā žurnālista veiksme, bet citādi visi materiāli, kuros ir kas nepieciešams no VID, tiek plānoti nedēļas vai pat divu nedēļu griezumā. Protams, likums nav pārkāpts, bet Jezdakovas kundzei, kas atļaujas žurnālistus saukt par svoločiem, un viņas ganam finanšu ministram Andrim Vilkam derētu iegaumēt vienu nerakstītu patiesību. Iestāde, kas neciena žurnālistus, netiešā veidā izrāda necieņu arī sabiedrībai, un, necienot sabiedrību, par tās cieņu pret šo iestādi var aizmirst. Piemēram, pilnīgs pretstats VID ir Valsts kontrole (VK). Sazvanīt Ingunu Sudrabu un iegūt informāciju par VK darbu var gandrīz jebkurā laikā, un, lūk, kā liecina pētījumi, sabiedrības uzticība Valsts kontrolei ir desmit reižu augstāka.
Eiropas Savienība jau sen ir sapratusi, ka, pienācīgi neskaidrojot lēmumus un neparedzot līdzekļus sabiedrības informēšanai, tie ir nolemti neveiksmei. Gandrīz visi Eiropas naudas projekti, kas ir domāti plašākai sabiedrībai, paredz naudu arī projekta informatīvajam atbalstam. Plaši tiek lietots arī sociālo kampaņu rīks - vai tās būtu aktivitātes, vērstas pret smēķēšanu, pret sociālo nevienlīdzību vai aizstāvot invalīdus. Piemēram, eiro ieviešanai Latvijā sabiedrības izglītošanai plānots pat miljons latu.
Varētu jau domāt, ka mūsu politiķi dzīvo pērnībā un nesaprot informācijas gadsimta jēgu, taču tā vis nav. Kad tuvojas vēlēšanas, visas čakras pēkšņi ir vaļā. Tad Centrālā vēlēšanu komisija smukos klipiņos rāda, kur balsošanas biļetenā ir jāvelk krustiņš. Pastkastītēs saslīd viena avīze pēc otras, kurās, redz, viss rakstīts skaidriem lieliem burtiem, un ticiet man, tur neviens vairs neatļaujas ierakstīt vārdu «drošumspēja» un atļauties būt nesaprasts. Arī sociālie tīkli pēkšņi mudž no varas tīkotājiem un latvieši demonstrē tādu komunikācijas formu un žanru radošumu, ka bail. Tad politiķi un viņu padomdevēji ļoti labi zina, ka plikas preses konferences un preses relīzes mūsdienās vairs nestrādā. Tikai, iesēžoties krēslos, tas viss tiek aizmirsts. Iespējams, ir kādas bažas, ka tūlīt kāds pārmetīs, ka tiek šķiesti līdzekļi. Bet arī šim argumentam ir veca patiesība - par kvalitatīvu un vajadzīgu darbu neviens sodīts netiks. Vai tad sabiedrība pārmet CSDD, ka tā tērē naudu sociālās kampaņās pret braukšanu reibumā?
Bet kas liedz Finanšu ministrijai uztaisīt saprotamus videoklipiņus un palaist tos YouTube par to pašu sākumdeklarēšanu. Kāpēc kāds augstprātīgi domā, ka tante Bauskā negrib un nevarētu saprast, kas ir Eiropas fiskālās disciplīnas līgums, ja viņai to izskaidros viņai saprotamos jēdzienos? Tāpēc valsts pārvaldes pienākums būtu svarīgiem un sabiedrību plaši skarošiem lēmumiem ne tikai pretim nolikt aili «fiskālais efekts», bet arī mārketinga kampaņu un personu, kurš par to ir atbildīgs.