Nesen parādījās ziņa par kādu bēgļu zēnu skolā, kas skaidri parādīja, ka izglītības sistēma nav gatava uzņemt bēgļus. Kā ir ar veselības aprūpes sistēmu?
Tas ir atkarīgs no uzņemamo bēgļu skaita. Solidaritātes vārdā balsojot par pirmajiem 250 bēgļiem, zinājām, kā viņus uzņemsim un izvietosim Muceniekos un Daugavpilī - centros ar zināmu kapacitāti. Tad, kad jautājums bija jau par 776 bēgļiem, arī tad bija detalizēts plāns, kā mēs to šajos divos centros darīsim. Pavisam cita problēma rodas brīdī, kad ārlietu ministrs vaļsirdīgi tautai saka, ka nevarot melot - bēgļi nāks vēl un vēl. Tad jautājums ir nevis, vai mēs bēgļus uzņemsim, bet kā to darīsim, kad Mucenieku un Daugavpils centra kapacitāte būs izsmelta. Ja nāk vēl, mums nav atbildes uz visiem jautājumiem. Mēs pat nezinām visus jautājumus. Turklāt šī problēma attīstās milzīgā ātrumā. Jāsaka, ka šobrīd situācija saistībā ar veselības tēmu bēgļu kontekstā ļoti lielā mērā tiek kontrolēta tikai tāpēc, ka Eiropas Komisija (EK) izdalīja šīs problēmas risināšanai aptuveni vienu miljardu eiro - 450 miljoni Grieķijai, 520 miljoni eiro Itālijai - tām valstīm, kas pirmās uzņem bēgļus. Vēl 90 miljonus eiro tiem, kas pieprasīja. Šajās valstīs situācija tiek kontrolēta.
Kur redzat lielākos sarežģījumus Latvijā?
Svarīgs ne tikai cilvēku skaits, bet tas, kas ir šie cilvēki, no kurām valstīm viņi nāk un kādas problēmas viņi nes līdzi. Ja nāks no valstīm, kur ir tuberkuloze, tad būs jāārstē vairāk pacientu ar tuberkulozi. Ja nāk no valstīm, kur ir poliomielīts, pret ko daļa mūsu iedzīvotāju var būt uzņēmīgi, tad jāgatavojas šai lietai. Un šī ir ļoti svarīga informācija. Mums tas viss ir laikus jāzina, lai varētu sagatavoties.
Arī sabiedrībā ir bažas, ka patvēruma meklētāji uz Latviju varētu atvest kādas infekcijas. Vai ir plāns, kā to nepieļaut?
Tieši pateicoties šīm bažām, EK pirmajās valstīs, kur bēgļi ienāca, šos jautājumus ir atrisinājuši tādā mērā, ka nekādas epidēmijas Eiropu vēl nav pārņēmušas. Pēc Horvātijas pieredzes ir zināms, ka bēgļiem pamatā ir dažādas hroniskas saslimšanas, kuras arī ir jāārstē, bet to gadījumu nav daudz.
Patlaban cilvēki ļoti skaidri saprot, ka runa pēkšņi vairs nav tikai par bēgļu veselību, bet gan par mūsu pašu veselību. Protams, nepastāv bažas, ka bēgļi atvedīs uz Latviju Ebolas vīrusu, bet tajā pašā laikā ir reālas bažas, ka var atnest tādas infekcijas, kuras agrāk šeit ir plosījušās un kuras mēs esam sākuši aizmirst. Īpaši aktuāla šī problēma kļūs, ja te ieradīsies Ukrainas bēgļi ar jau pieminēto poliomielītu. Jo īpaši tāpēc, ka mūsdienās daudzi cilvēki sāk izvairīties no bērnu vakcinēšanas. Mums ir jāveic pasākumi, lai veicinātu brīvprātīgo vakcināciju.
Tad tas ir jādara tagad, nevis - kad bēgļi jau būs šeit.
Tur tā lieta! Eiropā vairs nav iespējama obligāta vakcinācija. Mums jārunā, ar kādām metodēm to veicināt. Atbilde - ar visām iespējamajām. Citas valstis to jau darījušas. Piemēram, Ungārijā vakcinācija ir brīvprātīga, bet saistīta ar bērnu pabalstu saņemšanu - pabalstus dod tikai tiem vecākiem, kas ar lielu rūpību attiecas pret savu bērnu veselību. Vācijā skolu direktori var liegt nevakcinētu bērnu pieeju skolai. Es tikai vēršu uzmanību, ka mums ir jāgatavojas sabiedrības aizsardzībai.
Infekcijas ir vienīgās, par ko uztraukties?
Daudzi politiķi ir izteikušies, ka dosim priekšroku bēgļiem no karadarbības zonām. Vācu psihoterapeitu asociācija saka, ka šiem bēgļiem gandrīz katrā otrajā gadījumā ir dažādas psihosomatiskās saslimšanas. Viņi ir pieredzējuši kara šausmas - vai nu paši tikuši spīdzināti, vai redzējuši, kā nogalina viņiem tuvus cilvēkus. Ir zināms, ka starp bēgļiem nedaudz zem 10% ir bērni bez vecākiem un bez radiniekiem, pārcietuši dažāda veida vardarbību. Šīs personas ir depresīvas vai agresīvas. Papildus ārstēšanai ar medikamentiem viņiem nepieciešama psihorehabilitācija, kas balstās uz sarunu viņiem saprotamā valodā. Arābu valodā. Un te ir tehniska problēma - mums pašiem pietrūkst līdzekļu mūsu cilvēku psihorehabilitācijai. Mēs savējiem to nevaram apmaksāt, un tagad, iespējams, nāks bēgļi, kuri var būt agresīvi, ja mēs viņus nerehabilitēsim.
Cits jautājums, kur mēs viņus izvietosim - vai atsevišķos centros, kur var nodrošināt tulkus, vai arī bēgļi būs pa visu valsts teritoriju. Šis ir jautājums, uz kuru atbildi vēl neesmu dzirdējis. Luksemburga ziņoja, ka viņu bēgļu atbalstītāji staigās pa bēgļu nometnēm un meklēs ārstniecības personas starp sīriešiem. Nav runa, ka viņi varētu strādāt kā ārsti, bet kā ārstu asistenti. Mums tas sauktos ārsta atbalsta personas.
Bēgļu starpā ir daudzas grūtnieces, sievietes, kas, pārcietušas stresu, dzemdē priekšlaicīgi un ar komplikācijām. Tam visam ir jāgatavojas.
Visu interviju ar Gunti Belēviču lasiet trešdienas, 30.septembra, laikrakstā Diena!